ceturtdiena, 2013. gada 18. aprīlis

The Absorbent Mind

 Lieliska, lieliska grāmata! Iesaku izlasīt visiem, kam saskare ar bērniem cilvēkiem - vienalga, vai atzīstat/patīk Montessori pedagoģija vai ne. Veids kādā Marija Montessori runā par bērnu - ar tik lielu cieņu, mīlestību un apbrīnu - aizrauj. :) Cik brīnišķi mēs katrs esam radīti! Kāds tas ir brīnums - cilvēks. Radies būtībā no nekā. No mazas, mazas sēkliņas. Un tad - kā no vienas šūnas radušās miljoniem citu, katra atšķirīga un katra ar savu konkrētu mērķi un sūtību! Tiešām amazing






Grāmata NAV par kādiem konkrētiem materiāliem. NAV par atšķirīgām pieejām. IR tikai un vienīgi par mīlestību. Uz cilvēci. Ne jau velti M.Montessori 6 reizes tika izvirzīta Nobela miera prēmijai... 
Vienīgās zāles gandrīz visos problēmu gadījumos - darbs. Ne tādā vienkāršotā šī vārda izpratnē. Darbs kā dažādi uzdevumi, ar ko nodarbināt bērna prātu un rokas. Darbs kā process, kur svarīga ir pilnveidošanās, nevis konkrēts rezultāts. (Un nevaru nepiekrist - patiešām taču visi kašķi un nedarbi rodas aiz "nav ko darīt".)
Viena doma, kas atspēko argumentu: "Kā tad agrāk varēja iztikt bez Montessori un tāpat bērni izauga?" Tāpēc, ka agrāk, ja arī mātes nemācēja palīdzēt bērniem attīstīties, tad vismaz netraucēja. Viņām piemita netaustāma izjūta, intuīcija, ko un kā vajag.  Atšķirībā no tagad.

Pat ja mēģinātu, nevaru atstāstīt visu, kas grāmatā rakstīts. To jāizlasa pašam. Katrā ziņā tā ir mainījusi (vai vismaz ievirzījusi) manu skatījumu uz bērnu. Galvenā Montessori skolotāja atšķirība no "klasiska" skolotāja - pārliecība, ka bērns manā priekšā ir labs, gudrs, varošs (ka tas viss bērnā iekšā ir, vajag tik "rakt"). Skolotāja uzdevums: palīdzēt tiekties uz labo, nevis labot kļūdas un norādīt uz nepareizo.

Montessori skolotāja memorands (lai gan lūgšanas formā, tā nav lūgšana, bet gan kaut kas, ko atcerēties ikdienā):

"Ak, Kungs, palīdzi mums ieskatīties noslēpumā, 
kas ir bērns, lai varam viņu iepazīt, viņu mīlēt un kalpot viņam,
saskaņā ar Taviem taisnības likumiem un Tavu dievišķo gribu."

Ja ir vēlme lasīt, bet nav vēlme pirkt vai no manis aizņemties ;), te var pilnīgi legāli lejuplādēt. Par brīvu!

4 komentāri:

  1. Jā, par darbu pilnīgi piekrītu, bet man jau šķiet, ka gan bērnam, gan (starpcitu, arī) man vismaz 50% gadījumu gribas redzēt arī rezultātu. Ja jauc to pankūku mīklu, tad gribas arī pašas pankūkas...:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Mana pieredze, savukārt, liecina, ka bieži pietiek ar mīklas jaukšanu... :) Pati cepšana pārāk ilga mazam, bet ļoti aktīvam cilvēkam. Un ja šo pašu principu attiecina, piemēram, uz grīdas slaucīšanu - es slauku grīdu, tāpēc, ka tā ir netīra un man gribas tīru! :) Bet bērns? Vicina slotu turpu šurpu un rezultātā rada vēl lielāku netīrību. Un tieši tādā brīdī būtiski atcerēties, ka bērnam svarīgs process, nevis rezultāts. Turklāt viņam pašam taču šķiet, ka dara nopietnu, svarīgu darbu. ;)

      Dzēst
  2. Paldies Zane, ka iedvesmo mūs uz labām grāmatām. Esmu izlasījusi (drīzāk izstudējusi) Tevis dāvināto grāmatu [Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi] un iedvesmota turpinājumam brīnišķīgajā Montessori pasaulē.

    AtbildētDzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...