otrdiena, 2020. gada 24. marts

Psihoneiroimunoloģija

Foto: unsplash.com, Paweł Czerwiński

Tātad... iegūglēju. :) Ir latviski tāds vārds jau krietni pasen. Vismaz padsmit gadus. Ir pat tāds studiju kurss RSU. Un ir tādi speciālisti. Arī tepat, Latvijā. Brīnos, ka līdz šim nebiju ar psihoneiroimunoloģijas jēdzienu sastapusies. Lai gan tā jau parasti ir - kamēr kāda lieta mūs tieši neskar, par to neinteresējamies. Droši vien, īstais laiks bija pienācis tagad. 

Kas ir psihoneiroimunoloģija? Kā jau pēc nosaukuma var spriest, zinātne par psiholoģisko procesu saistību ar un ietekmi uz nervu un imūnsistēmām. Mūsu imūnsistēma nepastāv izolēti no ikdienas pieredzēm. Piemēram, ir pierādīts, ka medicīnas studentiem pirms gala eksāmeniem dabiskā imunitāte ir krietni zemāka, kā normālam, veselam, jaunam cilvēkam bez stresa apstākļos. Turklāt vislielāko negatīvo ietekmi uz imūnsistēmu izjuta vientuļākie studenti. Tas pats novērots pie psihiatrijas pacientiem - jo vientuļāks bija cilvēks, jo zemāka imūnā aktivitāte.  (--> no dr.Gabor Mate grāmatas "When the Body Says No") Sarežģītāku šo padara fakts, ka ne vienmēr vientulība un stress ir tik vienkārši ieraugāmi un atpazīstami, kā piemērā par eksāmenu. Patiesībā daudzi cilvēki, kas domā, ka dzīvo gluži labas dzīves, neapzināti cieš no šiem slēptajiem faktoriem.

trešdiena, 2020. gada 18. marts

Jauna nodaļa



Nesen klausījos kādu lekciju, kurā teica, ka labai smadzeņu darbībai un vispārējai labsajūtai: 

1) cilvēkam vienmēr un visu laiku jāmācās, un
2) ar jaunapgūtajām, uzzinātajām lietām jādalās, tās jāvēsta tālāk citiem. 

Ar pirmo punktu tā kā būtu viss kārtībā. Neatceros, vai vispār kādreiz būtu bijis tāds ilgstošs periods, kurā neko nemācos. Arī šobrīd pavisam oficiāli turpinu mācīties Montessori pedagoģiju 3 - 6 gadu veciem bērniem Pētnieku darbnīcā, turpinu lasīt par un ap bērniem, turpinu lasīt viskautko citu. Un pavisam no jauna apgūstu dzīvi ar - vai gribas ticēt, ka nu jau PĒC - smagas autoimūnas saslimšanas. Līdz ar to daudz lasu un mācos jomās, kam iepriekš tik pastiprināti uzmanību nepievērsu - psihoemocionālimūnendokrinoloģijai (tas ir īsts vārds un īsts termins, lai gan latviski ar to neesmu līdz šim sastapusies, tā ka pagaidām varētu būt manis pašas izdomāts :D) un SCD (Special Carbohydrates diet).   

trešdiena, 2017. gada 25. oktobris

Pēriens - jā vai nē?

Pēdējā laikā diezgan daudz sabiedriskajā telpā tiek runāts par pērienu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas būtībā ir aizliegts, tomēr daudziem vecākiem joprojām šķiet vienīgais efektīvais audzināšanas līdzeklis. Nu ko, arī man ir ko teikt. Šoreiz no Bībeles skatpunkta. 

 

ceturtdiena, 2017. gada 12. oktobris

Ideja visiem vecumiem

Bērniem augot jāmeklē arvien jauni laika kopā pavadīšanas veidi. Puzlīti likt vairs neinteresē.. Uz spēļu laukumu iet - tur taču nekā nav! Burtiņus, cipariņus, krāsiņas sen apguvuši. Ko nu? Ir tomēr viena lieta, no kuras neizaug. Galda spēles. Piemeklējamas visām un jebkurām interesēm un vecumiem. Mēs gan ne tuvu neesam aktīvākie spēļu pazinēji, nedz spēlētāji, taču pēdējā laikā (pēdējos gados ;)) spēļu mājās saradies diezgan daudz un spēlētas tiek visnotaļ regulāri. Īpaši aktuālas spēles kļūst tumšajos vakaros un lietainajās dienās, kad svaigais gaiss tik ļoti vairs nevilina... Turklāt spēles ir gan izglītojošas, gan vienkārši izklaidējošas, un viens no otra bieži pat nav nodalāms. Šajā ierakstā padalīšos ar spēlēm, kuras esam spēlējuši un kuras patīk. 

*    *    *

* Vienas no pirmajām spēlēm, ko spēlēt kopā ar bērniem - atmiņas spēles, kur starp daudziem aizklātiem attēliem jāatrod 2 vienādi. Nenosaukšu nevienu konkrētu, jo variantu varētu būt bezgalīgi daudz. Veikalā pirktas vai pašu gatavotas, ar Vāģiem, Vinniju Pūku, vai burtiņiem un cipariņiem. Šīs nu tiešām var piemeklēt pilnīgi absolūti jebkurai gaumei un interesēm. Labākais, ka piemērotas visiem vecumiem. Arī man savā mammas vecumā tikpat aizraujoša kā 3gadniekam. 


otrdiena, 2017. gada 19. septembris

Ne tikai ar prātu

Reizēm notiek tā, ka kāda grāmata vienkārši "uzrunā" - ieraugu un kaut kādu neapjaustu iemeslu dēļ gribu izlasīt. Tā bija arī ar sera Kena Robinsona grāmatu "Ne tikai ar prātu. Mācāmies būt radoši". Vispirms ieraudzīju grāmatu, tad kaut kā it kā nejauši no dažādiem avotiem uzzināju vairāk par pašu autoru, seru Kenu Robinsonu. Biogrāfija un CV visnotaļ iespaidīgi (iegūglējiet ;)), interesantas TED runas. Un tad vēl grāmata kādā no Zvaigzne ABC akcijām gandrīz vai par velti.


Lai gan izlasīšana aizņēma kādu laiciņu (nav no vienā vakarā izlasāmām grāmatām), noteikti bija tā vērts. Vietām daudz teorijas, vietām lietas, kas šķietami uz mani neattiecas vai pat garlaiko, tomēr kopumā tā paver jaunu skatījumu uz izglītību vispār, izglītības vērtību un nozīmi agrāk un šobrīd, paplašina izpratni par skolu lomu mūsu dzīvē. Es teiktu - sashematizē jeb saliek pa plauktiņiem visu, ko it kā tāpat jau zinām par skolām.  

Virsraksts gan mazliet maldinošs. Tieši KĀ pēkšņi kļūt radošam grāmata neiemācīs. Tajā nav nekādu pamācību, priekšrakstu un unikālo formulu. Viena no domām, kas man visspilgtāk palikusi prātā: autors norāda, ka intelektam ir daudzas šķautnes, taču šobrīd skolās tiek veicināts un atzīts pārsvarā tikai viena veida intelekts. Tāpēc tik daudziem (pārāk daudziem!) bērniem skolas laiks saistās tikai ar nepatīkamām atmiņām un emocijām, lai gan varētu būt pavisam citādi. Skolai vajadzētu būt vietai, kur atklāt un pilnveidot savas spējas, nevis tikai iemācīties pielāgoties kaut kādam vidējam rādītājam. 

"Izglītība un apmācība ir nākotnes atslēga. Atslēgu iespējams pagriezt divos virzienos. Pagriezuši to uz vienu pusi, mēs resursus ieslēgtu, savukārt, pagriežot atslēgu uz otru pusi, mēs atsvabinātu visus dotību krājumus un ļautu cilvēkiem atgriezties pie savas būtības." - Kens Robinsons "Ne tikai ar prātu"

Manuprāt, ļoti ieteicama literatūra laikā, kad notiek mūsu izglītības sistēmas reforma. Nez, vai visi reformēšanā iesaistītie ir šo grāmatu lasījuši? Noteikti ieteiktu. Arī visiem pārējiem, it kā tieši reformā neiesaistītajiem, ieteiktu šo izlasīt. Grāmatā autors apraksta daudz piemēru par jauna veida skolām, ko izveidojuši nebūt ne pedagogi un minstri, bet gan vecāki un dažādu jomu profesionāļi saviem bērniem, tieši tāpēc, ka esošās skolas un to piedāvājums tos neapmierināja. 

Lasot gribot negribot domāju gan par pati savu skolas pieredzi, gan saviem bērniem, kuriem tas viss vēl priekšā. Tā veiksmīgi sanācis, ka meita lieliski iekļaujas esošajā sistēmā, akadēmiskais intelekts ir viņas intelekts. Taču jau tagad redzu, cik mūsu bērni ir atšķirīgi cits no cita (un arī no mums, vecākiem). Kas vienam der, otram varētu izrādīties galīgi nepiemēroti. "Ne tikai ar prātu" liek vēl un vēlreiz pārdomāt un izvērtēt, kādu izglītību un dzīvi 12 gadu garumā saviem bērniem vēlos. Kas zina, pie kā šīs pārdomas novedīs.

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...