Kā tad ir - būt 4 bērnu mammai?

Es jums teikšu - tīri tā neko. Protams, bērni ir bērni. Šobrīd mazi. Prasa daudz rūpju un uzmanības. Bet vai tad viens bērns neprasa? Droši varu teikt, ka ar vienu ir pat grūtāk, jo tad visu uzmanību prasa tikai no vecākiem. Kad bērnu vairāk - viņiem interesanti arī savā starpā. Turklāt tas, ko raksta grāmatās - ar trīs ir grūtāk kā ar četriem, arī tas ir taisnība. Kad ģimenē ienāk trešais bērniņš, pēkšņi pietrūkst roku. Kamēr bērni ir divi, ir varianti: katram vecākam pa vienam (piemēram, šķērsojot ielu vai liekot čučēt), vai arī katrs pie savas rokas. Līdz ar trešā bērniņa piedzimšanu, roku vairs nepietiek. Nekad. Viens bērns vienmēr brīvsolī. Tas ir grūti: atrast jaunu ikdienas ritmu un kārtību. Taču piedzimstot ceturtajam, ģimenē atkal atgriežas līdzsvars. Gribētos teikt - arī harmonija. Tā gan ne vienmēr būtu taisnība. :D Tomēr pa lielam nekas TIIIK ļoti nemainās. Šķiet, ka apkārtējiem tam grūti noticēt. Kad piedāvāju draudzenei, ka vasarā mierīgi varu pieskatīt arī viņas bērnus, ja nepieciešams, viņa par mani smejas. Sak, tev jau laikam daudz brīva laika. Bet tiešām! Jo vairāk bērnu kopā, jo interesantāk viņiem savā starpā. Patiešām, patiešām, tad pat ir vieglāk, jo lielākie bērni izklaidē paši sevi, un mamma var mierīgi iedzert kafiju. :) 

Un kā tu (tas ir - es) ar visu tiec galā? Netieku. Protams, ka netieku. 

Ja pirmais bērniņš pamanās apēst kaut ko no suņa bļodiņas, vecāki izsauc ātro palīdzību. Ja otrais bērniņš ēd no suņa bļodas, vecāki izvelk ēdienu bērnam no mutes un izskalo ar ūdeni. Ja trešais ēd no suņa bļodas, suns pats vainīgs, ka atstāja ēdienu. 

(Kaut kur dzirdēta anekdote.)

Kā saka - katrā jokā daļa patiesības. Šajā noteikti. :D Pilnībā piekrītu Aurēlijai Annužītei, kura kādā intervijā teica, ka mammas, kam ir 1 vai 2 bērni, vairāk (es pat teiktu - pārāk) iespringst. Visam vienmēr jābūt perfekti, bērni tiek sargāti un vaktēti, neviens neēd smiltis, un visi smuki sakārto drēbītes. Sākot ar trešo bērniņu, iespringšanai  uz tādiem sīkumiem vienkārši nav laika. Sākumā tas iedzen stresā, bet tad saproti, ka VISS nemaz arī nav svarīgi. Kā mēdzu teikt - varu to, ko varu, un visu pārējo nevaru. 

Taču patiesība pāri pār visu ikdienišķo ir tāda, ka nevaru pat iedomāties, ka varētu būt citādi. Bērni IR Dieva dāvana. Bieži, pārāk bieži tas aizmirstas. Troksnis par lielu un miera par maz. Bet tad pienāk vakars, visi čuč un no jauna ieraugu, cik lieliski, ka bērni mums ir. Pateicība un slava Dievam par to.