Pēdējā laikā domājot par mācīšanu un mācīšanos atkal un atkal nonāku tai pašā "vietā". Saskaņā ar teoriju mācīšanās notiek no praktiskā uz abstrakto. T.i., ejam pastaigā, redzam interesantu putnu, pavērojam to, uzzīmējām savā piezīmju kladītē, ejam mājās un meklējam grāmatā, kā to sauc. Vai, piemēram, ieraugām akmeni, apskatām, izpētām, varbūt paņemam līdzi, apskatām zem mikroskopa, pamēģinām paurbināt, salīdzinām ar citiem. Un tad, tikai pēc tam lasām grāmatā, kas tas par akmeni.
Taču: tādā veidā varbūt paejam garām KAUT KAM, ko nepamanām, tāpēc ka nezinām uz ko skatīties? Ņemsim to pašu piemēru par putniem. Teiksim, putni nemaz sevišķi šobrīd neinteresē. Vismaz ne ļoti. Tad nu ejot pastaigā un redzot putnus, nepievērsīsim tiem sevišķi daudz uzmanības. Un nezināsim, ka esam redzējuši sevišķi retu putnu! Jo nezināsim, ka tas, ko redzējām, bija sevišķi rets putns...
Tad nu nonāku tajā iepriekšminētajā "vietā" - vai varētu būt, ka reizēm tomēr mācīšanās sākas no abstraktās puses un tad virzās uz praktisko? Piemēram, izlasu grāmatā par karalisko paradīzes putnu, uzzinu, ko viņš ēd, cik skaists ir, un tikai tad dodos uz zooloģisko dārzu cerībā, ka ieraudzīšu. Praktiski apskatīšu. Tā pirmā dzirkstele ir bijusi pavisam abstrakti vārdi grāmatā, taču izraisījusi veselu virkni domu un plānu, un visbeidzot arī gluži praktisku rīcību.
Jo vairāk domāju, jo vairāk pārliecinos, ka no abstraktā uz praktisko ir reāls mācīšanās veids. Reizēm taču lietas šķiet pavisam vienkāršas, parastas un neinteresantas, bet izlasot par tām grāmatā brīnumainus faktus, ieraugām gluži citā gaismā! Un tāda mācīšanās notiek pati no sevis, jo it kā jau neko nemācies. Vien dari to, kas tiešām patīk - lasi grāmatu. Taču izrādās, ka pēc tam zini gan, kuram garšo gliemeži un kurš, savukārt, pieprasa dienvidu augļus. Varētu teikt - anskūlings (unschooling - no angļu valodas, "nemācīšana"). Pat pavisam droši teikšu, ka šis ir pašmācības jeb anskūlinga ceļš. Taču arī šajā ceļā noder ceļveži - ieteikumi labām grāmatām, dzīvām grāmatām, ko vēl izlasīt.
Viena tāda brīnumainu lietu pilna grāmata ir Ievas Samauskas un Ievas Jurjānes "Čarlīnes deguns". Man gribētos teikt, ka tā ir kā pirmie soļi putnu pazīšanā. Pirmie soļi tāpēc, ka grāmata nemaz nav par putniem. Grāmata ir par Čarlīni. Taču to izlasot, Anna zina un var pateikt, ko kurš putniņš ēd un kādā krāsā ir. Tā ka tomēr par putniem. Turklāt tai komplektā ir putnu burtnīca! Apraksti tik dzīvi, ka gluži neviļus pieķeru sevi pielaikojam dažādus putnus deguna vietā un iztēlojamies, kā būtu, ja mans deguns - cīrulis sadomātu mosties līdz ar rītausmu. Nu traki būtu!
Tomēr mans deguns pavisam mierīgi guļ, cik ilgi vien tam ļauju, ko nevar teikt par meitu - manu agro putniņu. Ko gan citu lai viens cilvēks agrā rītā dara? Protams, lasa grāmatas. "Čarlīnes deguns" bija pašā laikā 8gadniekam, kam patīk lasīt. Tikpat labi derēs arī 10gadniekam un arī 30gadniekam. # Jo mācīties nekad nav par vēlu.
* Noteikti nepalaidiet garām rītdienas (23.08.2016.) Grāmatu pārvākšanos izdevniecības Liels un mazs pagalmā, Tērbatas ielā 49/51! Jau no plkst.12:00 un līdz pat 19:00 grāmatas par 1, 2 vai 3 Eur. Lai ziemas vakaros un arī rītos būtu ko darīt. ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru