Pirms pāris nedēļām notika kā jau ik pa laikam mēdz notikt - datora cietais disks nobeidzās. Tā kā datus neglabāju mākonī, nedz arī krāju papīru čupas, pēdējo divu gadu rakstītais, darītais, bildētais aizgājis nebūtībā. Nekā nav. Tāpēc šodienai mazliet senāks stāsts. Varbūt pat tik sen piedzīvots, kā pirms trīs gadiem... Vienkārši tāpēc, ka tas bija tik īpaši. Un arī tāpēc, lai nepazustu.
Man šķiet svarīgi gan pašai piedzīvot, gan bērniem ierādīt, kā lietas darāmas "pa īstam". Ne jau, ka modernākas ierīces to nedarītu pa īstam... Tomēr gandrīz jebko var darīt arī citādāk. Piemēram, ābolu sulas spiešana. Spiežam jau arī tagad mājās svaigu sulu - samet ābolus suluspiedē, piespiež podziņu, gatavs. Taču būt laukos, piedalīties ābolu lasīšanā un pamēģināt, kā sulu spieda opis, ir pavisam kas cits! Tie, kas esat šo piedzīvojuši, jau zināt kārtību: vispirms lasām ābolus, tad mazgājam, beram maļamajā aparātā, tad lielā maisā un visbeidzot suluspiedē iekšā.
It kā jau viss tāpat, tomēr tik daudz īpašāk - ar smaržām un garšām bagāts piedzīvojums! Iesaku neatteikties, ja rodas izdevība.
Absolūti nepretendēju uz zināšanām datoros un to problēmās, tāpēc varbūt ja kaut kas notiek ar cieto disku, tiešām nevar glābt, bet citādi, cik esmu pēdējos gados nesusi datorus, tādus, kurus ieslēgt nevaru) uz remontu, man pirmais ko jautā, vai man vajag tos datus?
AtbildētDzēst