Psihoneiroimunoloģija

Foto: unsplash.com, Paweł Czerwiński

Tātad... iegūglēju. :) Ir latviski tāds vārds jau krietni pasen. Vismaz padsmit gadus. Ir pat tāds studiju kurss RSU. Un ir tādi speciālisti. Arī tepat, Latvijā. Brīnos, ka līdz šim nebiju ar psihoneiroimunoloģijas jēdzienu sastapusies. Lai gan tā jau parasti ir - kamēr kāda lieta mūs tieši neskar, par to neinteresējamies. Droši vien, īstais laiks bija pienācis tagad. 

Kas ir psihoneiroimunoloģija? Kā jau pēc nosaukuma var spriest, zinātne par psiholoģisko procesu saistību ar un ietekmi uz nervu un imūnsistēmām. Mūsu imūnsistēma nepastāv izolēti no ikdienas pieredzēm. Piemēram, ir pierādīts, ka medicīnas studentiem pirms gala eksāmeniem dabiskā imunitāte ir krietni zemāka, kā normālam, veselam, jaunam cilvēkam bez stresa apstākļos. Turklāt vislielāko negatīvo ietekmi uz imūnsistēmu izjuta vientuļākie studenti. Tas pats novērots pie psihiatrijas pacientiem - jo vientuļāks bija cilvēks, jo zemāka imūnā aktivitāte.  (--> no dr.Gabor Mate grāmatas "When the Body Says No") Sarežģītāku šo padara fakts, ka ne vienmēr vientulība un stress ir tik vienkārši ieraugāmi un atpazīstami, kā piemērā par eksāmenu. Patiesībā daudzi cilvēki, kas domā, ka dzīvo gluži labas dzīves, neapzināti cieš no šiem slēptajiem faktoriem.

Daudzu autoimūnu un mūsdienās joprojām neārstējamu slimību pamatā, iespējams, ir psihoemocionāli iemesli. Taču varbūt tos uzreiz nevar pamanīt, vai varbūt vienkārši neviens tos tur nemeklē. Tāpēc ir svarīgi runāt par ķermeņa un prāta saistību ne vien lai saprastu slimību, bet arī lai saprastu veselību. Jau Sokrats kādā dialogā ar Platonu pirms vairāk kā 2000 gadiem teicis: "Tas ir iemesls, kāpēc tik daudzu vainu ārstēšanas līdzeklis grieķu ārstiem nav zināms: viņi ignorē veselumu. Jo tā ir mūsu laika lielākā kļūda, ārstējot cilvēka ķermeni - ārsti nošķir prātu no ķermeņa."

Dr.Gabor Mate skaidro, kā tieši stress varētu pārtapt slimībā: 

"Stress ir sarežģīta fizisku un bioķīmisku reakciju uz spēcīgiem emocionāliem stimuliem kaskāde. No fizioloģiskā skatpunkta, emocijas pašas par sevi ir elektriskas, ķīmiskas un hormonālas cilvēka nervu sistēmas izlādes (kā dzirksteles? - mana piebilde). Emocijas ietekmē - un vienlaikus pašas tiek to ietekmētas - mūsu galveno orgānu funkcionēšanu, imūnās aizsardzības integritāti un daudzo ķermenī riņķojošo bioloģisko vielu, kas palīdz nodrošināt un uzturēt ķermeņa fizisko stāvokli, darbību. Ja emocijas tiek apspiestas, tas grauj ķermeņa spējas aizsargāties pret slimību. Emociju represija -  izstumšana no apziņas un nogrūšana kaut kur neapzinātībā - dezorganizē un apmulsina mūsu fizioloģiskās aizsargspējas tiktāl, ka dažos cilvēkos tās kļūst nekontrolējamas un iznīcina veselību tā vietā, lai aizsargātu to." 

Viena no Rietumu medicīnas sistēmas vājajām vietām ir tas, ka atdodam ārstam (un arī prasām no ārsta) visu noteikšanu pār ārstēšanas gaitu, pašu cilvēku padarot vien par saņēmēju, tādējādi liedzot iespēju būt patiešām atbildīgiem. Tāpēc ir svarīgi runāt par katra cilvēka paša atbildību par savu veselību. Te gan jāsaprot atšķirību starp būt atbildīgam un būt vainīgam. Neviens nav vainīgs pie savas saslimšanas. Tas var notikt ar katru jebkurā laikā. Taču - jo vairāk iepazīsim sevi, jo lielāka ir cerība nekļūt par pasīvu upuri.

Kā norāda dr.Mate, ja vēlamies sevi pasargāt no slēptā stresa, kas rada riskus veselībai, mums jāattīsta emocionālā kompetence. Un tieši tā mums nepieciešama, ja vēlamies tikt dziedināti. Attiecībā uz bērniem - vislabākā profilaktiskā "pote", ko varam viņiem dot, ir veicināt emocionālo kompetenci savos bērnos.