Ainsley Arment

"The Call of the Wild and Free: 

Reclaiming Wonder in Your Child's Education"

Ļoti iedrošinoša un iedvesmojoša vēsts katram, kas domā par mājmācību, tomēr vēl šaubās. Grāmatas autore Ainsley Arment kopā ar vīru audzina un mājskolo savus piecus bērnus, kā arī ir Wild + Free dibinātāja un vadītāja. Wild + Free ir mājmācības vecāku apvienība, kas pārveido un rada jaunu izpratni par to, kas ir, ko nozīmē un kā izpaužas mājmācība. (Taču šis oficiālais apraksts, manuprāt, izklausās sausi un garlaicīgi. Patiesībā viņi neko necenšas pārveidot. Tie ir līdzīgi domājoši parasti cilvēki, kas dara savu darāmo. Viņiem vienkārši sanāk iedvesmot un mainīt. :)) Turpināt lasīt..

Grāmatā apskatīti (un atspēkoti) biežāk sastopamie mīti par mājmācību. Piemēram, vai mamma ir pietiekami gudra (= gudrāka par skolotājiem), lai varētu mācīt pati savus bērnus? Vai mājskoloti bērni varēs iestāties augstskolā? Un kā tad ar socializāciju?? 

Tāpat arī apskatītas liela daļa no šobrīd esošajām mācību pieejamām jeb metodēm - Montessori, Valdorfs, Šarlote Meisone, Klasiskā izglītība, unschoolings u.c., kas var palīdzēt atrast/saprast sev tīkamāko un piemērotāko. 

Taču kopumā grāmata ir daudz vairāk par šo "sauso" informācijas apkopojumu. Tā pilna ar reāliem pieredzes stāstiem un ļoti dzīvām idejām un galvenais - brīvību. Nesekot akli nekam, rīkoties un būt un mācīties, kas katram interesē. Novērtēt tieši tās spējas un talantus, kas katram doti. 

Arī jau vairāk un mazāk pieredzējušiem mājmācītājiem šī grāmata ir vērtīga lasāmviela. Gan kā iedvesmas avots jaunām idejām un pieredzēm, gan kā apstiprinājums tam, ko jau novērojuši/nojautuši, bet citur nebija līdz šim sastapuši.

Mans personīgais atklājums/ieguvums - doma par sīkajām detaļām (loose parts). Ne tikai akmentiņi, kociņi, gliemežvāki, klucīši un pērlītes, bet arī vārdi un mūzikas fragmenti var kalpot par loose parts, ar ko darboties, likt kopā un radīt ko jaunu. Tad nu.. varbūt arī grāmatas, ko lasām ir tādas sava veida loose parts, caur kurām likt kopā jaunu - savu - bildi? 

Slēptās emocijas

        Foto: Atul Vinayak on Unsplash

P.S. pirms vēl vispār ir kas uzrakstīts: es neesmu nedz ārsts, nedz psihologs, psihoterapeits vai jelkas cits uz to pusi. Arī nepretendēju par tādu būt un noteikti nezinu visu. Tikai dalos ar atziņām un citātiem no šobrīd lasītās grāmatas - dr. Gabor Mate "When the BODY SAYS NO. The cost of HIDDEN STRESS." Starp citu, brīnišķīga grāmata. Iesaku visiem, kam rūp sava un citu veselība. Ja tomēr esmu ko pārpratusi, droši raksti, parunāsim. 

*   *   *

Pēc pirmās sastapšanās ar vārdiem autoimūna saslimšana un diagnozi čūlainais kolīts, meklēju, kas tas ir, kāpēc ir un ko vispār nozīmē autoimūns? Atbildēt uz šiem jautājumiem tomēr nebija (un nav) tik vienkārši. Ar pašu autoimunitāti viss skaidrs - ķermenis cīnās pats pret sevi (nu tādos vienkāršotos vārdos), taču - kāpēc tas notiek? To neviens nevar izskaidrot. Medicīnas mācību grāmatās būtu teikts - "nezināmas izcelsmes". 

Kā raksta Dr.Matē - nezināmas izcelsmes, jo iemesli tiek meklēti nepareizajā vietā. Kā sūfiju stāstā par kādu mullu, kurš laternas gaismā rāpo pa zemi, kaut ko meklējot.
Kaimiņi prasa: ko tu tur meklē?
Mulla atbild, ka pazaudējis atslēgas un meklē. Kaimiņi iet palīgā. Meklē, meklē, neatrod.
Prasa: klau, bet kur tu tās atslēgas pazaudēji?
Mulla atbild: istabā.
K: Tad kāpēc meklē šeit laukā???
M: Jo te ir gaisma un varu labāk redzēt.

Līdzīgi ar slimībām: pētot mikrobus un baktērijas laboratorijā, netiek ņemts vērā konkrētais ķermenis, kurā slimība noris, nedz arī konkrētā cilvēka dzīves sociālie un psiholoģiskie faktori. Jebkuru slimību izraisa iemeslu kopums. Tikai cilvēka personība (piemēram, dusmu apspiešana vai būt pārlieku jaukam) neizraisa vēzi, tāpat arī tikai iedzimtība, vai tikai smēķēšana ne. Visus šos dažādos faktorus vienkopus uzlūkot palīdz sistēmiskais modelis, kurā psiholoģiskie un sociālie faktori ir tikpat nozīmīgi kā fiziskie. Turklāt slimība tiek uzlūkota ne tikai tagadnes (esošie simptomi) un nākotnes (kā tikt no tiem vaļā) formā, bet arī pagātnē - kas līdz tam vispār noveda? 

Attiecībā uz autoimūnām saslimšanām kā viens no pirmajiem faktoriem bieži tiek minēts - stress. Nav jau pārsteidzoši. Mūsdienās visi un visur runā par stresu. Tomēr pārskatot savu ikdienu nekādu būtisku stresu nesaskatu. Katrā ziņā ne tādu, lai iedzīvotos nopietnā saslimšanā. Izrādās arī stress var būt neredzams (kā jau tas atklāts grāmatas virsrakstā). Kā dr. Matē norāda: "Stress ir ķermeņa iekšējā līdzsvara traucējums, kas rodas kā atbildes reakcija uz kādiem draudiem, tai skaitā draudiem negūt kādu būtisku vajadzību apmierinājumu. Tādas vajadzības varētu būt, piemēram, izsalkums, taču mūsdienu sabiedrībā tās biežāk ir psihiskas, piemēram, psiholoģiskās harmonijas izjaukšana vai emocionālas labsajūtas liegšana." (When the BODY SAYS NO, 243.lpp.) Cilvēks nevar saskatīt stresu jomās, par kurām pats nenojauš, ka tādas eksistē. Un nenojauš, jo - izrādās - arī emocijas var būt slēptas. Tādas, ko piedzīvojam neapzināti. 

Saskaņā ar psiholoģijas zinātņu doktoru Ross Buck, emocijas iedalāmas trīs līmeņos atkarībā no tā, cik ļoti tās apzināmies. Viņš tās nosaucis: Emocijas I, Emocijas II, Emocijas III.

Emocijas III - katra cilvēka subjektīvā pieredze. Kā mēs jūtamies. Piedzīvojot Emocijas III, apzināmies savu emocionālo stāvokli, piemēram, dusmas, prieku, bailes, kā arī atbilstošās ķermeniskās izpausmes.

Emocijas II - ir mūsu emociju ārējās izpausmes, kā tās redz apkārtējie, ar vai bez mūsu pašu apzināšanās. Tās izpauž ķermeņa valoda - bez vārdu signāli, manieres, balss tonis, žesti, mīmika, pieskārieni un pat pauzes starp vārdiem. Itin bieži pats cilvēks nepamana sevis paustās emocijas, lai arī tās skaidri saprotamas apkārtējiem. Tas, kā izpaužam Emocijas II, visvairāk ietekmē citus cilvēkus, neatkarīgi no mūsu nodomiem. 

Attiecībā uz bērniem - bērnu Emocijas II ir tās, ko vecākiem visgrūtāk pieņemt un izturēt, ja paustās jūtas izraisa pārāk lielu trauksmi pašos. 

Emocijas I - sastāv no fizioloģiskajām pārmaiņām, ko izraisa emocionāli stimuli, kā piemēram, nervu sistēmas izsīkums, hormonālas reakcijas un imūnsistēmas izmaiņas, kas rada "cīnies vai bēdz" impulsu, kā atbildi uz draudiem. Šīs atbildes reakcijas nav apzinātas un tās nevar redzēt no "ārpuses". Tās vienkārši notiek. Šīs pašas reakcijas, kas reālā stresa situācijā, palīdz pielāgoties un tikt galā, ir kaitīgas, ja tiek izraisītas hroniski, bez iespējas cilvēkam rīkoties, lai izvairītos vai aizstāvētos pret neredzamo draudu.   

Lūk, te arī atbilde par neredzamo stresu - emocijas, kas to rada, neapzināmies un nemanām, pat nezinām, ka tādas eksistē. Neredzamais stress (redzamais, protams, arī) rada homeostāzes traucējumus. Savukārt, hroniski traucējumi rezultējas kā neveselība. Lai pasargātu sevi no slēptā stresa, mums nepieciešams attīstīt emocionālo inteliģenci - atpazīt emocijas sevī un citos. 

Psihoneiroimunoloģija

Foto: unsplash.com, Paweł Czerwiński

Tātad... iegūglēju. :) Ir latviski tāds vārds jau krietni pasen. Vismaz padsmit gadus. Ir pat tāds studiju kurss RSU. Un ir tādi speciālisti. Arī tepat, Latvijā. Brīnos, ka līdz šim nebiju ar psihoneiroimunoloģijas jēdzienu sastapusies. Lai gan tā jau parasti ir - kamēr kāda lieta mūs tieši neskar, par to neinteresējamies. Droši vien, īstais laiks bija pienācis tagad. 

Kas ir psihoneiroimunoloģija? Kā jau pēc nosaukuma var spriest, zinātne par psiholoģisko procesu saistību ar un ietekmi uz nervu un imūnsistēmām. Mūsu imūnsistēma nepastāv izolēti no ikdienas pieredzēm. Piemēram, ir pierādīts, ka medicīnas studentiem pirms gala eksāmeniem dabiskā imunitāte ir krietni zemāka, kā normālam, veselam, jaunam cilvēkam bez stresa apstākļos. Turklāt vislielāko negatīvo ietekmi uz imūnsistēmu izjuta vientuļākie studenti. Tas pats novērots pie psihiatrijas pacientiem - jo vientuļāks bija cilvēks, jo zemāka imūnā aktivitāte.  (--> no dr.Gabor Mate grāmatas "When the Body Says No") Sarežģītāku šo padara fakts, ka ne vienmēr vientulība un stress ir tik vienkārši ieraugāmi un atpazīstami, kā piemērā par eksāmenu. Patiesībā daudzi cilvēki, kas domā, ka dzīvo gluži labas dzīves, neapzināti cieš no šiem slēptajiem faktoriem.

Jauna nodaļa

Nesen klausījos kādu lekciju, kurā teica, ka labai smadzeņu darbībai un vispārējai labsajūtai: 

1) cilvēkam vienmēr un visu laiku jāmācās, un

2) ar jaunapgūtajām, uzzinātajām lietām jādalās, tās jāvēsta tālāk citiem. 

Ar pirmo punktu tā kā būtu viss kārtībā. Neatceros, vai vispār kādreiz būtu bijis tāds ilgstošs periods, kurā neko nemācos. Arī šobrīd pavisam oficiāli turpinu mācīties Montessori pedagoģiju 3 - 6 gadu veciem bērniem Pētnieku darbnīcā, turpinu lasīt par un ap bērniem, turpinu lasīt viskautko citu. Un pavisam no jauna apgūstu dzīvi ar - vai gribas ticēt, ka nu jau PĒC - smagas autoimūnas saslimšanas. Līdz ar to daudz lasu un mācos jomās, kam iepriekš tik pastiprināti uzmanību nepievērsu - psihoemocionālimūnendokrinoloģijai (tas ir īsts vārds un īsts termins, lai gan latviski ar to neesmu līdz šim sastapusies, tā ka pagaidām varētu būt manis pašas izdomāts :D) un SCD (Special Carbohydrates diet).   

Pēriens - jā vai nē?

Pēdējā laikā diezgan daudz sabiedriskajā telpā tiek runāts par pērienu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas būtībā ir aizliegts, tomēr daudziem vecākiem joprojām šķiet vienīgais efektīvais audzināšanas līdzeklis. Nu ko, arī man ir ko teikt. Šoreiz no Bībeles skatpunkta.