Ne tikai ar prātu

Reizēm notiek tā, ka kāda grāmata vienkārši "uzrunā" - ieraugu un kaut kādu neapjaustu iemeslu dēļ gribu izlasīt. Tā bija arī ar sera Kena Robinsona grāmatu "Ne tikai ar prātu. Mācāmies būt radoši". Vispirms ieraudzīju grāmatu, tad kaut kā it kā nejauši no dažādiem avotiem uzzināju vairāk par pašu autoru, seru Kenu Robinsonu. Biogrāfija un CV visnotaļ iespaidīgi (iegūglējiet ;)), interesantas TED runas. Un tad vēl grāmata kādā no Zvaigzne ABC akcijām gandrīz vai par velti.

Lai gan izlasīšana aizņēma kādu laiciņu (nav no vienā vakarā izlasāmām grāmatām), noteikti bija tā vērts. Vietām daudz teorijas, vietām lietas, kas šķietami uz mani neattiecas vai pat garlaiko, tomēr kopumā tā paver jaunu skatījumu uz izglītību vispār, izglītības vērtību un nozīmi agrāk un šobrīd, paplašina izpratni par skolu lomu mūsu dzīvē. Es teiktu - sashematizē jeb saliek pa plauktiņiem visu, ko it kā tāpat jau zinām par skolām.  

Virsraksts gan mazliet maldinošs. Tieši KĀ pēkšņi kļūt radošam grāmata neiemācīs. Tajā nav nekādu pamācību, priekšrakstu un unikālo formulu. Viena no domām, kas man visspilgtāk palikusi prātā: autors norāda, ka intelektam ir daudzas šķautnes, taču šobrīd skolās tiek veicināts un atzīts pārsvarā tikai viena veida intelekts. Tāpēc tik daudziem (pārāk daudziem!) bērniem skolas laiks saistās tikai ar nepatīkamām atmiņām un emocijām, lai gan varētu būt pavisam citādi. Skolai vajadzētu būt vietai, kur atklāt un pilnveidot savas spējas, nevis tikai iemācīties pielāgoties kaut kādam vidējam rādītājam. 

"Izglītība un apmācība ir nākotnes atslēga. Atslēgu iespējams pagriezt divos virzienos. Pagriezuši to uz vienu pusi, mēs resursus ieslēgtu, savukārt, pagriežot atslēgu uz otru pusi, mēs atsvabinātu visus dotību krājumus un ļautu cilvēkiem atgriezties pie savas būtības." - Kens Robinsons "Ne tikai ar prātu"

Manuprāt, ļoti ieteicama literatūra laikā, kad notiek mūsu izglītības sistēmas reforma. Nez, vai visi reformēšanā iesaistītie ir šo grāmatu lasījuši? Noteikti ieteiktu. Arī visiem pārējiem, it kā tieši reformā neiesaistītajiem, ieteiktu šo izlasīt. Grāmatā autors apraksta daudz piemēru par jauna veida skolām, ko izveidojuši nebūt ne pedagogi un minstri, bet gan vecāki un dažādu jomu profesionāļi saviem bērniem, tieši tāpēc, ka esošās skolas un to piedāvājums tos neapmierināja. 

Lasot gribot negribot domāju gan par pati savu skolas pieredzi, gan saviem bērniem, kuriem tas viss vēl priekšā. Tā veiksmīgi sanācis, ka meita lieliski iekļaujas esošajā sistēmā, akadēmiskais intelekts ir viņas intelekts. Taču jau tagad redzu, cik mūsu bērni ir atšķirīgi cits no cita (un arī no mums, vecākiem). Kas vienam der, otram varētu izrādīties galīgi nepiemēroti. "Ne tikai ar prātu" liek vēl un vēlreiz pārdomāt un izvērtēt, kādu izglītību un dzīvi 12 gadu garumā saviem bērniem vēlos. Kas zina, pie kā šīs pārdomas novedīs.