Pašā katla dibenā - Aizvīķu parks

Rudens, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais laiks Latvijas iepazīšanai. Pat, ja līst, un jo sevišķi tad, ja līst. Kā mēdz teikt: "Nav sliktu laikapstākļu, tikai nepiemērots apģērbs." Tik īpaša smarža un dūmaka gaisā ir tikai šajā gadalaikā.  Dzejnieks it kā visu jau pateicis, varu tikai piebalsot - visskaistākā un mīļākā tik un tā, taču rudenī jo īpaši. :)

Viena no tādām rudenī skatāmām vietām, atrodama Kurzemes pašā malā, pie Lietuvas robežas. Ja sanāk būt Vaiņodes vai Priekules tuvumā, turklāt kopā ar bērniem, noteikti iesaku apmeklēt Aizvīķu parku. Brīnišķīgi darbojusies pati mamma daba un iedvesmojies arī mežkopis - koktēlnieks Egons Ķeružis, radot dažādus pasaku un teiksmu tēlus. Vairāk par parka vēsturi varat izlasīt šajā mammadaba izdevumā: Mammadaba Skupltūru dārzos.

Tā kā parks izvietots teritorijā, kur norisinājās 2.Pasaules kara izšķirošās cīņas (vismaz Latvijai), tajā atrodamas norādes uz Kurzemes katla notikumiem. Apskatāms arī zemē izrakts bunkurs. Mazliet zinot vēsturi, man tas uzdzen tikai šausmas, bet bērniem šķita ļoti aizraujoši. (Vēstures zināšanu atjaunināšanai vai papildināšanai te atrodams Alfrēda Lejas raksts "Kurzemes katla žņaugos".)

Taču šobrīd parks ir drīzāk mežš ar dažādiem ceļiem un celiņiem, takām un taciņām, kur baudīt mieru, klusumu, skaistu dabu un interesantas koka skulptūras. Turklāt atšķirībā no Tērvetes vai citām populārākām vietām, diezgan droši, ka būsiet vienīgie apmeklētāji.

Dodoties uz šo pusi, gan iesaku laikus sagādāt ko piknikam, jo atrast vietu, kur paēst, būs pagrūti, vai varbūt neiespējami. ;)  

Apsveicu rudenī!