otrdiena, 2017. gada 28. februāris

Montessori praktiskās dzīves vingrinājums + dāvana!!! (Konkurss noslēdzies, raksts papildināts 13.03.2017.)



Krietns laiciņš pagājis kopš kāda pa īstam  Montessorīga ieraksta. Jūtu, ka nu ir atkal īstais brīdis. Šorīt vidējais dēls (4 gadi) mēģināja izskrūvēt rozeti. Ar skrūvgriezi. Kāds simtu pirmais prāts nostrādāja, lai saprastu (klāt neesot), kas viņam padomā, un paspētu pirms kaut kas noticis. 

Cilvēks vienkārši grib skrūvēt. Jau atkal jācitē Līga Krista: "Dodiet taču bērniem skrūvgriežus!". Tiešām - dodiet. Tikai atbilstošos un drošos apstākļos. ;)

Ne jau velti Montessori veselu kategoriju vingrinājumu atvēlējusi praktiskajai dzīvei. Praktiskās dzīves vingrinājumi ir veids, kā apgūt ikdienā nepieciešamās prasmes, piemēram, ēst ar karoti vai dakšiņu, ieliet glāzē ūdeni, izslaucīt grīdu, aizpogāt savu krekliņu un citas, tai skaitā arī ieskrūvēt un izskrūvēt skrūves. Praktiskās dzīves vingrinājumu mērķis ir iegūt kontroli pār savām kustībām, attīstīt kustību koordināciju, apgūt ikdienas darbības, līdz ar to darot bērnu neatkarīgu no citu palīdzības. Praktiskās dzīves vingrinājumi sekmē arī vispārīgu bērna intelekta attīstību un koncentrēšanās spējas, kā jau jebkura lieta, kas saistīta ar mazo pirkstiņu kustināšanu.

trešdiena, 2017. gada 22. februāris

Padomi garākam braucienam mašīnā kopā ar bērniem

Katrs garāks brauciens ar mašīnu mūsu ģimenei ir liels izaicinājums. "Mums vēl ilgi jābrauc?" parasti pirmoreiz atskan pie lielajiem, baltajiem RĪGA burtiem, un tad ik pa 5 minūtēm visu turpmāko ceļu. Nākas būt ļoti radošiem, lai līdz Liepājai tiktu bez nervu sabrukuma. Protams, ir bērni, kam mierīga sēdēšana mašīnā nesagādā nekādas grūtības. Arī mums ir viens tāds. :) Taču ir bērni, kam pat 15 minūšu brauciens līdz pilsētas centram ir pārāk ilgi. 

Kad meitiņai bija pusgads, gribējām paceļot pa Latgali. Bijām plānojuši kādu nedēļu vai varbūt pat ilgāk pavadīt, dodoties no vienas pilsētas uz citu, bez konkrēta plāna. Mūsu ceļojums beidzās trešajā dienā. A visu laiku mašīnā raudāja. VISU. LAIKU. Varējām braukt tikai turot meitiņu rokās, kas - kā zināms - nav īsti saskaņā ar noteikumiem, un arī tas ne vienmēr līdzēja. Pēdējo punktu pielika brauciens no Rēzeknes līdz Jēkabpilij: ceļš paralēli dzelzsceļam, bez kādiem apkārtceļiem, vai vismaz toreiz par tādiem neko nezinājām (Waze vēl nebija pieejams!). Normālos apstākļos tas prasītu aptuveni 1,5 h. Taču toreiz tur bija ceļa remonti. Visā garumā. Ar luksoforiem ik pa pāris kilometriem. Tiešām neaizmirstams 4 h brauciens ar bļaujošu bērnu uz rokām. 

Laika gaitā esam atraduši veidus, kā vieglāk izdzīvot vairāku stundu braucienus auto, kas reizēm vienkārši ir neizbēgami. Te nu būs daži ieteikumi no mūsu ģimenes pieredzes. 




1. Pirmā un labākā stratēģija - ieplānot braucienus laikā, kad bērni guļ. Tas var nozīmēt gan braucienu agri no rīta, kad bērniem vēl nāk miegs, gan dienas vidū, laikā, kad visticamāk bērni gulēs pusdienslaiku, gan pietiekami vēlu vakarā, kad viņiem jau nāks miegs. Protams, jo vairāk bērnu, jo neiespējamāka šī stratēģija. Katram savs laiks gulēšanai. Tad var mēģināt pielāgoties tā bērna režīmam, kuram braukšana mašīnā nepatīk visvairāk. 

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...