trešdiena, 2017. gada 25. oktobris

Pēriens - jā vai nē?

Pēdējā laikā diezgan daudz sabiedriskajā telpā tiek runāts par pērienu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas būtībā ir aizliegts, tomēr daudziem vecākiem joprojām šķiet vienīgais efektīvais audzināšanas līdzeklis. Nu ko, arī man ir ko teikt. Šoreiz no Bībeles skatpunkta. 

 

ceturtdiena, 2017. gada 12. oktobris

Ideja visiem vecumiem

Bērniem augot jāmeklē arvien jauni laika kopā pavadīšanas veidi. Puzlīti likt vairs neinteresē.. Uz spēļu laukumu iet - tur taču nekā nav! Burtiņus, cipariņus, krāsiņas sen apguvuši. Ko nu? Ir tomēr viena lieta, no kuras neizaug. Galda spēles. Piemeklējamas visām un jebkurām interesēm un vecumiem. Mēs gan ne tuvu neesam aktīvākie spēļu pazinēji, nedz spēlētāji, taču pēdējā laikā (pēdējos gados ;)) spēļu mājās saradies diezgan daudz un spēlētas tiek visnotaļ regulāri. Īpaši aktuālas spēles kļūst tumšajos vakaros un lietainajās dienās, kad svaigais gaiss tik ļoti vairs nevilina... Turklāt spēles ir gan izglītojošas, gan vienkārši izklaidējošas, un viens no otra bieži pat nav nodalāms. Šajā ierakstā padalīšos ar spēlēm, kuras esam spēlējuši un kuras patīk. 

*    *    *

* Vienas no pirmajām spēlēm, ko spēlēt kopā ar bērniem - atmiņas spēles, kur starp daudziem aizklātiem attēliem jāatrod 2 vienādi. Nenosaukšu nevienu konkrētu, jo variantu varētu būt bezgalīgi daudz. Veikalā pirktas vai pašu gatavotas, ar Vāģiem, Vinniju Pūku, vai burtiņiem un cipariņiem. Šīs nu tiešām var piemeklēt pilnīgi absolūti jebkurai gaumei un interesēm. Labākais, ka piemērotas visiem vecumiem. Arī man savā mammas vecumā tikpat aizraujoša kā 3gadniekam. 


otrdiena, 2017. gada 19. septembris

Ne tikai ar prātu

Reizēm notiek tā, ka kāda grāmata vienkārši "uzrunā" - ieraugu un kaut kādu neapjaustu iemeslu dēļ gribu izlasīt. Tā bija arī ar sera Kena Robinsona grāmatu "Ne tikai ar prātu. Mācāmies būt radoši". Vispirms ieraudzīju grāmatu, tad kaut kā it kā nejauši no dažādiem avotiem uzzināju vairāk par pašu autoru, seru Kenu Robinsonu. Biogrāfija un CV visnotaļ iespaidīgi (iegūglējiet ;)), interesantas TED runas. Un tad vēl grāmata kādā no Zvaigzne ABC akcijām gandrīz vai par velti.


Lai gan izlasīšana aizņēma kādu laiciņu (nav no vienā vakarā izlasāmām grāmatām), noteikti bija tā vērts. Vietām daudz teorijas, vietām lietas, kas šķietami uz mani neattiecas vai pat garlaiko, tomēr kopumā tā paver jaunu skatījumu uz izglītību vispār, izglītības vērtību un nozīmi agrāk un šobrīd, paplašina izpratni par skolu lomu mūsu dzīvē. Es teiktu - sashematizē jeb saliek pa plauktiņiem visu, ko it kā tāpat jau zinām par skolām.  

Virsraksts gan mazliet maldinošs. Tieši KĀ pēkšņi kļūt radošam grāmata neiemācīs. Tajā nav nekādu pamācību, priekšrakstu un unikālo formulu. Viena no domām, kas man visspilgtāk palikusi prātā: autors norāda, ka intelektam ir daudzas šķautnes, taču šobrīd skolās tiek veicināts un atzīts pārsvarā tikai viena veida intelekts. Tāpēc tik daudziem (pārāk daudziem!) bērniem skolas laiks saistās tikai ar nepatīkamām atmiņām un emocijām, lai gan varētu būt pavisam citādi. Skolai vajadzētu būt vietai, kur atklāt un pilnveidot savas spējas, nevis tikai iemācīties pielāgoties kaut kādam vidējam rādītājam. 

"Izglītība un apmācība ir nākotnes atslēga. Atslēgu iespējams pagriezt divos virzienos. Pagriezuši to uz vienu pusi, mēs resursus ieslēgtu, savukārt, pagriežot atslēgu uz otru pusi, mēs atsvabinātu visus dotību krājumus un ļautu cilvēkiem atgriezties pie savas būtības." - Kens Robinsons "Ne tikai ar prātu"

Manuprāt, ļoti ieteicama literatūra laikā, kad notiek mūsu izglītības sistēmas reforma. Nez, vai visi reformēšanā iesaistītie ir šo grāmatu lasījuši? Noteikti ieteiktu. Arī visiem pārējiem, it kā tieši reformā neiesaistītajiem, ieteiktu šo izlasīt. Grāmatā autors apraksta daudz piemēru par jauna veida skolām, ko izveidojuši nebūt ne pedagogi un minstri, bet gan vecāki un dažādu jomu profesionāļi saviem bērniem, tieši tāpēc, ka esošās skolas un to piedāvājums tos neapmierināja. 

Lasot gribot negribot domāju gan par pati savu skolas pieredzi, gan saviem bērniem, kuriem tas viss vēl priekšā. Tā veiksmīgi sanācis, ka meita lieliski iekļaujas esošajā sistēmā, akadēmiskais intelekts ir viņas intelekts. Taču jau tagad redzu, cik mūsu bērni ir atšķirīgi cits no cita (un arī no mums, vecākiem). Kas vienam der, otram varētu izrādīties galīgi nepiemēroti. "Ne tikai ar prātu" liek vēl un vēlreiz pārdomāt un izvērtēt, kādu izglītību un dzīvi 12 gadu garumā saviem bērniem vēlos. Kas zina, pie kā šīs pārdomas novedīs.

ceturtdiena, 2017. gada 7. septembris

Zili brīnumi Jūrmalā

Šur un tur izskanējušas dažādas negācijas par 1.septembri kā pirmo skolas dienu, sēru dienu, nesmaidīšanu no septembra līdz maijam, brīvības atņemšanu bērnam un tamlīdzīgi. Kā gan izglītība un zināšanas var atņemt brīvību?? Vai tieši tā nav atslēga uz brīvību? Lai vai kā, man 1.septembris IR SVĒTKI vēl kopš savas bērnības un kā tādus pasniedzu arī saviem bērniem. Šai dienā parasti pucējamies (un ko tieši tas nozīmē, katram ir savs viedoklis ;)) un dodamies svētku pusdienās uz kādu restorānu. Šogad 1.septembri atzīmējām vēl mazliet īpašāk - uzreiz pēc svinīgā pasākuma skolā devāmies uz Zili brīnumi izklaides un izglītības centru Jūrmalā. Iedomājos, ka tas būtu tematisks un foršs veids, kā iesākt jauno mācību gadu. Un tā arī bija!

piektdiena, 2017. gada 1. septembris

Pašā katla dibenā - Aizvīķu parks

Rudens, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais laiks Latvijas iepazīšanai. Pat, ja līst, un jo sevišķi tad, ja līst. Kā mēdz teikt: "Nav sliktu laikapstākļu, tikai nepiemērots apģērbs." Tik īpaša smarža un dūmaka gaisā ir tikai šajā gadalaikā.  Dzejnieks it kā visu jau pateicis, varu tikai piebalsot - visskaistākā un mīļākā tik un tā, taču rudenī jo īpaši. :)



Viena no tādām rudenī skatāmām vietām, atrodama Kurzemes pašā malā, pie Lietuvas robežas. Ja sanāk būt Vaiņodes vai Priekules tuvumā, turklāt kopā ar bērniem, noteikti iesaku apmeklēt Aizvīķu parku. Brīnišķīgi darbojusies pati mamma daba un iedvesmojies arī mežkopis - koktēlnieks Egons Ķeružis, radot dažādus pasaku un teiksmu tēlus. Vairāk par parka vēsturi varat izlasīt šajā mammadaba izdevumā: Mammadaba Skupltūru dārzos.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Labākā vieta aktīviem bērniem - Skypark!

Šajā vasarā esam atklājuši vairākas vietas, kur mums visiem patīk. Tā kā ģimenē esam seši, katrs ar savām interesēm un vēlmēm, tad tas nemaz nav tik vienkārši - "tā, lai visiem patīk". Viena no šīm super vietām - Skypark! Batutu parks Rīgā, Grostonas ielā 1, netālu no Olimpiskā sporta centra. Bija, ko darīt gan 2gadniekam, gan 9gadniekam un visiem vecumiem pa vidu, kārtīgi izlēkājās arī mana mazā māsa, kurai 14 gadu (un garumā drusku lielāka par mani.. :D). 


otrdiena, 2017. gada 8. augusts

Klusums. Pirms, pēc vai vidū


Šī vasara sākās ar pārsteigumu. Turpinājās ar vienu nedēļu gultas režīmā. Un pārējo... pat nepamanīju! Tik skatos - augusts jau teju vidū! Jāsāk gatavoties jaunajam skolas gadam. Un man to gribās! Gribās skaisto rudeni, gribās mierīgākus rītus, kamēr bērni savās nodarbēs, gribās visu to skaisto, ko piedāvā rudens. Lai gan - arī vasara ir skaista. Man tikpat ļoti patīk viss, ko piedāvā vasara: agri rīti un siltas dienas, peldēšanās, laistīšanās un laiskošanās. Laiskošanos šovasar esam izbaudījuši uz pilnu klapi! Šīs vasaras pati labākā sajūta - mierīgi būt, baudīt rīta kafiju šūpuļkrēslā dārzā un skatīties, kā bērni priecājas. Nekur nav jāsteidzas, nekas nav jādara... Perfekti. :)

Taču blogā tikmēr klusums. Vasaras klusēšana. Nevaru saprast - pirms vētras, pēc vētras, vai varbūt epicentrā? Tomēr nebūt nav tā, ka neko nedarām. Ja paskatos kalendārā, grūti atrast brīvu dienu, lai satiktos ar draugiem, vienkārši tā. Visas vasaras nedēļas nogales tika aizplānotas jau aprīlī. :D Arī padarīto darbiņu saraksts nav īss. Piemēram, nupat iznācis žurnāla 36,6 tematiskais pielikums "Bērna attīstības ceļvedis", kurā starp citiem interesantiem rakstiem arī es stāstu par bērniem, grāmatām un lasīšanas veicināšanu. Esam pabijuši vairākās nometnēs - gan ģimeņu, gan bērnu, gan kā dalībnieki, gan kā vadītāji. Vasaras noskaņu veidojušas vairākas lieliskas grāmatas, par kurām noteikti drīzumā pastāstīšu arī jums. Un tagad... esmu gatava rudenim. Lai nāk un ir. :) Jauni piedzīvojumi, jauni izaicinājumi, jauna pieredze.

Pēc skaistā rudens, atkal būs skaista ziema. Ar sniegu (cerams! :)), Adventi, Adventes kalendāru (jau pagājšnedēļ pieķēru sevi domās to plānojam!!), Ziemsvētkiem un piparkūkām, ar vislielāko dāvanu... un tad no jauna pavasaris. Un tā uz riņķi. Ja par to padomā, cik skaisti un īpaši iekārtota pasaule! Cik skaists ir katrs gadalaiks! Cik lieliski, ka tik spilgti varam piedzīvot katru no tiem! Man tiešām patīk katra sezona un patīk tas īpašais, ko tās sniedz. 

Kā pagājusi jūsu vasara? Varbūt pats labākais vēl tikai priekšā? 

 

pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Anna lasa & raksta

Kopš vakardienas blogā ir jauna sadaļa - "Anna lasa & raksta". To atradīsiet lapas augšpusē, blakus sadaļām "Par mani" un "Grāmatas".

Anna ir mūsu vecākā meita. Viņai ir 9 gadi un cita starpā ļoti patīk lasīt grāmatas. Šobrīd Anna piedalās Zvaigzne ABC izsludinātajā Lasīšanas stafetē jaunajiem grāmatu lasītājiem, kuras ietvaros lasa grāmatas un raksta, ko par tām domā. 

Lasīšanas stafetes mērķis ir veicināt bērnu lasītprasmi un interesi par grāmatām. Stafete norisinās no 8. maija līdz 16. jūlijam. Lai piedalītos Lasīšanas stafetē, ir jābūt 7 līdz 16 gadus jaunam, jālasa grāmatas no piedāvātā saraksta un jāpauž savs viedoklis Zvaigzne ABC mājas lapā, kā arī savā blogā vai sociālajos tīklos. 

Kā pirmo Anna recenzēja Roberta Lūisa Stīvensona grāmatu "Bagātību sala". Pilnu recenziju varat izlasīt šeit!



sestdiena, 2017. gada 20. maijs

Vesela diena bez ekrāniem!


Viena diena bez ekrāniem - tik maz un tik DAUDZ. Vai gan mūsdienu cilvēkam vispār iespējams izdzīvot veselu dienu bez gudrā telefona? Pat mana vecmāmiņa, kurai nu jau 88 gadi, tā kā gribētu tādu skārienjūtīgu telefonu un internets taču laikam esot ļoti izdevīgs?.. - Tā viņa man prasa. Netieša norāde, ka tas viņai būtu vajadzīgs. :)

Saviem bērniem laiku pie ekrāniem cenšos ierobežot ne tikai vienu dienu gadā, bet gan katru dienu. Tas nenozīmē, ka nekad nav redzējuši multeni vai spēlīti telefonā spēlējuši. Tomēr pieturamies pie uzskata "laba daudz nevajag". Telefonā vai planšetē tik viegli pazust: vēl vienu multenīti... vēl tikai 5 minūtītes... nu vēl vienu pēdējo... Un 2h pagājušas ka nemana.  

Tieši tāpēc Centrs Dardedze sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži aicina pavadīt vienu dienu, 20. maiju, ģimenēm kopā un BEZ ekrāniem. “Vesela diena” ir izaicinājums ģimenēm ar jebkura vecuma bērniem, visiem ģimenes locekļiem apņemoties dienas garumā neizmantot nekāda veida ekrānierīces – nedz televizoru, nedz datoru, planšeti, un arī telefonu ieteicams izmantot tikai zvaniem. Ievērojot “Veselas dienas” bezekrānu nosacījumu, šis izaicinājums palīdz ģimenēm stiprināt savstarpējās attiecības un ļauj sniegt nedalītu uzmanību, kādas ikdienas steigā mēdz pietrūkt. Vecākiem tā ir iespēja pārbaudīt pašiem sevi, kā arī, iespējams, paraudzīties uz saviem bērniem no citas puses.

Ja vēlies pieņemt šo izaicinājumu, bet īsti nav ideju, ko tad tādu interesantu padarīt, vēl pēdējo reizi šodien ieskaties ekrānā - Mammadaba sagatavojusi Veselu sarakstu ar feinām lietām un vietām.  

Mēs, iespējams, dosimies uz Ulubeli un pavadīsim pāris stundas kāda suņuka kompānijā. Ir varianti! ;)
 

otrdiena, 2017. gada 9. maijs

Brīvdienu sporta zāle Ulubelē



Tā kā vīru/tēti nekādi neizdodas pierunāt uz pašiem savu sunīti, sestdienās vai citās dienās, kas iegadās brīvas, abas ar Annu dodamies uz dzīvnieku patversmi "Ulubele", lai pavadītu pastaigā kādu no patversmes iemītniekiem. Jau 2x pēc kārtas mums iedalīts tieši Fleksis! :)

Fleksis ir superīgs suņu puika, ~8 - 9 gadus vecs. Saka gan, ka nesadzīvojot ar citiem suņiem un kaķiem, taču pašas to novērojušas neesam. Toties varam apliecināt, ka lielisks mednieks! Mežā izvadāja mūs pa visādiem bezceļiem, līdz nonāca pie laikam jau meklētās alas. Nav ne jausmas, kas tur dzīvoja, taču Fleksi dabūt prom bija gandrīz neiespējami. 

Nākamajā reizē devāmies pastaigā pa lauku ceļu, gar grāvi. Nekad dzīvē nebiju pamanījusi tik daudz alu grāvmalā! Fleksis parādīja. :D

Un, protams, Fleksis MEKLĒ MĀJAS! Ja nu kāds mednieks tieši meklē draugu, tas būtu "match made in heaven"!!💓💓💓


 

Savukārt, ja arī Tu vēlies doties pastaigā kopā ar kādu no Ulubeles iemītniekiem, vajadzīgs vien pāris stundu brīva laika un ērti apavi. :) Pirmajā reizē ieteicams uz Ulubeli doties tieši sestdienā, plkst.11:00, jo tad notiek apmācība. Tiek pastāstīts par Ulubeli, par noteikumiem, par dažnedažādām aktuālām un saistītām lietām, kā arī tiek izrādīta patversme. Apmācība ilgst ~2h. Pēc tam jānoslēdz brīvprātīgā līgums ar Ulubeli un jāsagaida sava dzeltenā identifikācijas kartiņa. Un tikai tad var tikt pie kāda četrkājaiņa, ar ko kopā doties pastaigā. Kad paši pirmo reizi devāmies uz Ulubeli, par šo kārtību nezinājām, tā nu bērniem sanāca diezgan liela vilšanās: cerētās jautrības kopā ar rotaļīgiem kucēniem vietā jāklausās lekcija!!! Tāpēc varbūt ir vērts šo daļu paveikt bez bērniem. ;) Jāņem vērā arī tas, ka suņi tiek uzticēti tikai tiem, kam ir vismaz 14 gadu. Tātad bērni paši pie sunīša vešanas pavadā nemaz netiek. Arī tā maniem bērniem bija vilšanās. 
Kad līgums kabatā, uz patversmi var doties jebkurā dienā laikā no 12:00 - 16:00.

Ja nu vajadzīga vēl kāda papildus motivācija - tā ir fantastiska alternatīva sporta zālei, turklāt pilnīgi par brīvu! :) Sunīši uz priekšu dodas visnotaļ raitā tempā, skrējiens pa mežu svaigā gaisā - kas var būt labāks par to? :)




trešdiena, 2017. gada 3. maijs

Vilces dabas parkā

Šķiet, skaisto 1.maija dienu daudzi izmantoja kādam tuvākam vai tālākam izbraukumam. Arī mēs. Šoreiz devāmies uz Vilces dabas parku. Iepriekš par tādu nemaz nezināju, atradu nejauši, lasot par dabas parkiem Latvijā. Rakstā bija minēts, ka tieši Vilcē ziedot visvairāk vizbulīšu. Pēdējos 25 gadus biju pārliecināta, ka NEKUR vizbulītes nezied tā, kā Siguldā, taču nu esmu pieredzējusi ko citu. Zilas, baltas un dzeltenas - visas kopā un tādā daudzumā!! Turklāt lielas, es pat teiktu milzīgas. 










Vilces dabas parks atrodas Jelgavas novadā, Vilces pagastā. Izrādījās gan drusku tālāk, kā biju domājusi (~75 km no Rīgas). Gluži netipiski līdzenajai Zemgalei, Vilces parkā daudz gravu, kalniņu un trepju. Kā saprotu, tieši tāpēc arī Dabas parks šeit izveidots - atšķirīgā un saudzējamā dēļ. Parka teritorijā arī Vilces muiža, vecākais joprojām stāvošais akmens tilts Latvijā, seno zemgaļu pilskalns un Lielmātes avotiņš. Ir vairākas takas, ne pārāk garas. Var iet pa visām vai pa vienu. Gar taku malām izvietoti informatīvi stendi par dabas parkā sastopamajiem dzīvniekiem un augiem. Ir arī skaisti iekārtotas piknika vietas. 






Lielie brāļi mums šoreiz nebija līdzi, tāpēc vienojāmies, ka jābrauc uz vietu, kur viņiem nebūtu interesanti. Kļūdījāmies! Vilces dabas parkā puišiem noteikti būtu paticis. Tik daudz koku un graviņu, pa kurām rāpties! Meita pat pamanījās pār kritušu koku šķērsot upīti. :D Kopumā skaista un sakopta, tai pat laikā dabiska vieta. 


ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Toreiz un tagad


Dažkārt pašai interesanti palasīt, ko agrāk ar bērniem kopā esmu darījusi. Aizmirstās tās lietas. Redzu arī, ka šobrīd viss ir pavisam citādāk kā bija, kad vecākie bērni bija mazi. Toreiz dzīvojām dzīvoklī pilsētas centrā. 4.stāvā. Mājā bez lifta. Iziešana ārā bija dienas centrālais notikums. Un ārā mēs cītīgi gājām jebkuros laikapstākļos, jo "bērniem taču vajadzīgs svaigs gaiss". Tikai nepārprotiet - es tiešām domāju, ka bērniem svaigs gaiss ir nepieciešams, un ārā jāpavada pēc iespējas vairāk laika, taču dzīvojot dzīvoklī man pašai tā iziešana ārā, iespējams, bija nepieciešama visvairāk. :)  

Šobrīd dzīvojam privātmājā, piepilsētā. Bērni iet ārā un nāk iekšā paši pēc saviem ieskatiem. Piemēram, pirmais sniegs tika sveikts jau 8:00 no rīta pagalmā (kamēr mamma vēl nebija izkāpusi no gultas..)! Ļoti novērtēju, ka tāda iespēja ir. Mūsu Vismazākais K pats uz savu galvu mierīgi aizrāpoja uz smilškasti, kad vēl staigāt nemācēja. Ciemiņi dažkārt brīnās, ka tik mazu laižu vienu pašu ārā. Taču tā laikam ir lielākā atšķirība no "toreiz"! Viņš jau nav viens pats. Vienmēr līdzās ir vēl vismaz 2 vai visi 3 vecākie brāļi un māsa.

Šobrīd došanās uz kādu parku un rotaļlaukumu ir vesels notikums. Mūsu dzīvesvietas tuvumā tādu nav. Taču vēl pirms pāris gadiem biju pārgurusi no sēdēšanas (jūs taču saprotat, ka ar sēdēšanu tam bija mazs sakars, vai ne? :) ) parkos. Visi Rīgas centra rotaļlaukumi bija apnikuši līdz izmisumam. Un re! Viss mainās.

Skatos, kādus visādus darbiņus kopā ar meitiņu esam darījušas, kad viņai bija 3 vai 4 gadi, un brīnos. (Paskatīties varat šeit un/vai šeit, un vēl šeit.) Ar puišiem ļooooti reti, kad sanāk tāda kopīga darbošanās. Iemesli tam varētu būt dažādi. Galvenokārt, laikam, tas, ka Pē pilnīgi absolūti galīgi tādas lietas neinteresē. Es gan neteiktu, ka atšķirību nosaka bērna dzimums. Mazajam K patīk darboties.

Lielu atšķirību mūsu ģimenes laika plānojumā ienesusi skola. A mācās 3.klasē un pusi dienas pavada skolā. Pēc tam dažādas sporta nodarbības vienam, otram, trešam un ceturtam... Kopumā tas prasa daudz vairāk laika, kā vizinot tikai vienu bērnu.

Vēl viena liela atšķirība starp "toreiz" un "tagad", kas te jau vietām vīd pieminēta: bērni nu ir četri. Viņiem lielākoties ir interesanti pašiem savā starpā. Man nav jābūt klāt VISU laiku. Turklāt vecākie bērni ir pietiekami saprātīgi, lai neļautu mazajiem sastrādāt kaut ko pavisam traku. Protams, četri prāti kopā izdomā arī daudz vairāk nedarbu. Taču galvenā atšķirība ir tas, ka man nav viņi visu laiku jānodarbina vai jāizklaidē. Iespējams, ka to nevajadzēja darīt arī tad, kad bija tikai viens bērns. Tomēr toreiz tā šķita, un to arī darīju. Tagad meitiņa gatavo brāļiem darbiņus. :)

Tā tiešām notiek. Kad pirmo reizi šo pamanīju, biju pārsteigta. Meita mācīja brālim burtus. Un arī iemācīja. Tad sapratu, ka tas ir ļoti ērti. Man atliek vien kārtīgi iemācīt lietas meitai, viņa apmācīs brāļus. :D Nu jau arī Pē skolo Mazo K. Tā ka viss turpinās.

Visbeidzot atšķirīga esmu es pati. Toreiz viss bija jauns, viss pirmo reizi, visas bērnaudzināšanas grāmatas vēl nelasītas. Tagad... Tagad zinu, ka bērni ir TIK. ĻOTI. DAŽĀDI. Būtu nepieciešama katram vienam bērnam pasaulē sava grāmata, lai bērnu pēc grāmatas uzaudzinātu.

Vienu gan zinu: labi, ka ir blogs! ;) Paskatos, atceros, novērtēju to, kas man dots.





sestdiena, 2017. gada 18. marts

Prātīga našķēšanās. Fakti un mūsu pieredze. + Dāvana!!! (Konkurss noslēdzies 27.03.2017.)


Pirms kāda neilga laika man bija iespēja piedalīties prezentācijā par pirmsskolas vecuma bērnu našķēšanās paradumiem. Pētījums veikts Baltijas valstīs šā gada janvārī, un nu tika atrādīti rezultāti. Nevaru pateikt, ko tieši gaidīju, taču ieguvu noteikti vairāk par to. Vispirms jau centos saprast, kas vispār ir našķis? Vai šis vārds attiecināms tikai uz saldumiem, vai tomēr ne? Spriežot pēc pētījuma rezultātiem, citi vecāki arī sviestmaizes un pienu uzskata par našķiem.

otrdiena, 2017. gada 28. februāris

Montessori praktiskās dzīves vingrinājums + dāvana!!! (Konkurss noslēdzies, raksts papildināts 13.03.2017.)



Krietns laiciņš pagājis kopš kāda pa īstam  Montessorīga ieraksta. Jūtu, ka nu ir atkal īstais brīdis. Šorīt vidējais dēls (4 gadi) mēģināja izskrūvēt rozeti. Ar skrūvgriezi. Kāds simtu pirmais prāts nostrādāja, lai saprastu (klāt neesot), kas viņam padomā, un paspētu pirms kaut kas noticis. 

Cilvēks vienkārši grib skrūvēt. Jau atkal jācitē Līga Krista: "Dodiet taču bērniem skrūvgriežus!". Tiešām - dodiet. Tikai atbilstošos un drošos apstākļos. ;)

Ne jau velti Montessori veselu kategoriju vingrinājumu atvēlējusi praktiskajai dzīvei. Praktiskās dzīves vingrinājumi ir veids, kā apgūt ikdienā nepieciešamās prasmes, piemēram, ēst ar karoti vai dakšiņu, ieliet glāzē ūdeni, izslaucīt grīdu, aizpogāt savu krekliņu un citas, tai skaitā arī ieskrūvēt un izskrūvēt skrūves. Praktiskās dzīves vingrinājumu mērķis ir iegūt kontroli pār savām kustībām, attīstīt kustību koordināciju, apgūt ikdienas darbības, līdz ar to darot bērnu neatkarīgu no citu palīdzības. Praktiskās dzīves vingrinājumi sekmē arī vispārīgu bērna intelekta attīstību un koncentrēšanās spējas, kā jau jebkura lieta, kas saistīta ar mazo pirkstiņu kustināšanu.

trešdiena, 2017. gada 22. februāris

Padomi garākam braucienam mašīnā kopā ar bērniem

Katrs garāks brauciens ar mašīnu mūsu ģimenei ir liels izaicinājums. "Mums vēl ilgi jābrauc?" parasti pirmoreiz atskan pie lielajiem, baltajiem RĪGA burtiem, un tad ik pa 5 minūtēm visu turpmāko ceļu. Nākas būt ļoti radošiem, lai līdz Liepājai tiktu bez nervu sabrukuma. Protams, ir bērni, kam mierīga sēdēšana mašīnā nesagādā nekādas grūtības. Arī mums ir viens tāds. :) Taču ir bērni, kam pat 15 minūšu brauciens līdz pilsētas centram ir pārāk ilgi. 

Kad meitiņai bija pusgads, gribējām paceļot pa Latgali. Bijām plānojuši kādu nedēļu vai varbūt pat ilgāk pavadīt, dodoties no vienas pilsētas uz citu, bez konkrēta plāna. Mūsu ceļojums beidzās trešajā dienā. A visu laiku mašīnā raudāja. VISU. LAIKU. Varējām braukt tikai turot meitiņu rokās, kas - kā zināms - nav īsti saskaņā ar noteikumiem, un arī tas ne vienmēr līdzēja. Pēdējo punktu pielika brauciens no Rēzeknes līdz Jēkabpilij: ceļš paralēli dzelzsceļam, bez kādiem apkārtceļiem, vai vismaz toreiz par tādiem neko nezinājām (Waze vēl nebija pieejams!). Normālos apstākļos tas prasītu aptuveni 1,5 h. Taču toreiz tur bija ceļa remonti. Visā garumā. Ar luksoforiem ik pa pāris kilometriem. Tiešām neaizmirstams 4 h brauciens ar bļaujošu bērnu uz rokām. 

Laika gaitā esam atraduši veidus, kā vieglāk izdzīvot vairāku stundu braucienus auto, kas reizēm vienkārši ir neizbēgami. Te nu būs daži ieteikumi no mūsu ģimenes pieredzes. 




1. Pirmā un labākā stratēģija - ieplānot braucienus laikā, kad bērni guļ. Tas var nozīmēt gan braucienu agri no rīta, kad bērniem vēl nāk miegs, gan dienas vidū, laikā, kad visticamāk bērni gulēs pusdienslaiku, gan pietiekami vēlu vakarā, kad viņiem jau nāks miegs. Protams, jo vairāk bērnu, jo neiespējamāka šī stratēģija. Katram savs laiks gulēšanai. Tad var mēģināt pielāgoties tā bērna režīmam, kuram braukšana mašīnā nepatīk visvairāk. 

pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

Auksto ziemas dienu prieks


Sveiciens jaunā gadā! Apkārt tik balts un skaists... Vismaz mums tā ir. Baudām visus iespējamos ziemas priekus - slidojam, slēpojam, vizināmies ragaviņās, veļam sniegavīrus un pikojamies. Kad visi cimdi slapji, baudām vilnas zeķes, siltu tēju un iekšā būšanu. :) Lai gan brīžam tas nav viegli. Vajadzīga nodarbe mazajām rociņām. Mūsu pēdējā laika atklājums - Modelera! Plastilīns komplektā ar veidojamo nazīti un 3 lellītēm. Var sapņot, plānot, īstenot visfutūristiskākos tērpus un varoņus. Vai arī pavisam reālistiskus. 






Pieejami komplekti ar 3 vīriešu vai ar 3 sieviešu figūriņām. Izvēlējāmies ar puišu figūriņām, bet meita, protams, labprātāk būtu gribējusi meiteņu figūriņas. Tā nu puisis pārtapa stilīgā meitenē ar garu bizi. Arī Mazais K, kuram šobrīd 4 gadi, ar lielu aizrautību dizainēja savu figūriņu. ;)



Modelera mājaslapā pieejami video ar pamācībām, kā katru detaļu uztaisīt. Jāsaka, ka pamācībā viss izskatās tiiiik viegli. Un pavisam citādāk, kad pašam jādabū tas gatavs! :D Tiešām nepieciešama pārsteidzoša rūpība un pirkstu veiklība! Lai gan viss atkarīgs no attieksmes un paškritikas. Man šķiet, ka vēl ir kur augt (varat Facebook apskatīties pašu idejas autoru darbus - Facebook/modeleratoys), savukārt Mazais K saka, ka viņam izdevās tieši tā, kā gribējās! ;)





Ja cītīgi turpināsim darboties, varbūt kādu dien nonāksim arī līdz šim:




Ko jūs darāt aukstajās un pārāk aukstajās ziemas dienās? Padalieties! 

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...