Ideja visiem vecumiem

Bērniem augot jāmeklē arvien jauni laika kopā pavadīšanas veidi. Puzlīti likt vairs neinteresē.. Uz spēļu laukumu iet - tur taču nekā nav! Burtiņus, cipariņus, krāsiņas sen apguvuši. Ko nu? Ir tomēr viena lieta, no kuras neizaug. Galda spēles. Piemeklējamas visām un jebkurām interesēm un vecumiem. Mēs gan ne tuvu neesam aktīvākie spēļu pazinēji, nedz spēlētāji, taču pēdējā laikā (pēdējos gados ;)) spēļu mājās saradies diezgan daudz un spēlētas tiek visnotaļ regulāri. Īpaši aktuālas spēles kļūst tumšajos vakaros un lietainajās dienās, kad svaigais gaiss tik ļoti vairs nevilina... Turklāt spēles ir gan izglītojošas, gan vienkārši izklaidējošas, un viens no otra bieži pat nav nodalāms. Šajā ierakstā padalīšos ar spēlēm, kuras esam spēlējuši un kuras patīk. 

*    *    *

* Vienas no pirmajām spēlēm, ko spēlēt kopā ar bērniem - atmiņas spēles, kur starp daudziem aizklātiem attēliem jāatrod 2 vienādi. Nenosaukšu nevienu konkrētu, jo variantu varētu būt bezgalīgi daudz. Veikalā pirktas vai pašu gatavotas, ar Vāģiem, Vinniju Pūku, vai burtiņiem un cipariņiem. Šīs nu tiešām var piemeklēt pilnīgi absolūti jebkurai gaumei un interesēm. Labākais, ka piemērotas visiem vecumiem. Arī man savā mammas vecumā tikpat aizraujoša kā 3gadniekam. 

Pašā katla dibenā - Aizvīķu parks

Rudens, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais laiks Latvijas iepazīšanai. Pat, ja līst, un jo sevišķi tad, ja līst. Kā mēdz teikt: "Nav sliktu laikapstākļu, tikai nepiemērots apģērbs." Tik īpaša smarža un dūmaka gaisā ir tikai šajā gadalaikā.  Dzejnieks it kā visu jau pateicis, varu tikai piebalsot - visskaistākā un mīļākā tik un tā, taču rudenī jo īpaši. :)

Viena no tādām rudenī skatāmām vietām, atrodama Kurzemes pašā malā, pie Lietuvas robežas. Ja sanāk būt Vaiņodes vai Priekules tuvumā, turklāt kopā ar bērniem, noteikti iesaku apmeklēt Aizvīķu parku. Brīnišķīgi darbojusies pati mamma daba un iedvesmojies arī mežkopis - koktēlnieks Egons Ķeružis, radot dažādus pasaku un teiksmu tēlus. Vairāk par parka vēsturi varat izlasīt šajā mammadaba izdevumā: Mammadaba Skupltūru dārzos.

Vilces dabas parkā

Šķiet, skaisto 1.maija dienu daudzi izmantoja kādam tuvākam vai tālākam izbraukumam. Arī mēs. Šoreiz devāmies uz Vilces dabas parku. Iepriekš par tādu nemaz nezināju, atradu nejauši, lasot par dabas parkiem Latvijā. Rakstā bija minēts, ka tieši Vilcē ziedot visvairāk vizbulīšu. Pēdējos 25 gadus biju pārliecināta, ka NEKUR vizbulītes nezied tā, kā Siguldā, taču nu esmu pieredzējusi ko citu. Zilas, baltas un dzeltenas - visas kopā un tādā daudzumā!! Turklāt lielas, es pat teiktu milzīgas. 

Vilces dabas parks atrodas Jelgavas novadā, Vilces pagastā. Izrādījās gan drusku tālāk, kā biju domājusi (~75 km no Rīgas). Gluži netipiski līdzenajai Zemgalei, Vilces parkā daudz gravu, kalniņu un trepju. Kā saprotu, tieši tāpēc arī Dabas parks šeit izveidots - atšķirīgā un saudzējamā dēļ. Parka teritorijā arī Vilces muiža, vecākais joprojām stāvošais akmens tilts Latvijā, seno zemgaļu pilskalns un Lielmātes avotiņš. Ir vairākas takas, ne pārāk garas. Var iet pa visām vai pa vienu. Gar taku malām izvietoti informatīvi stendi par dabas parkā sastopamajiem dzīvniekiem un augiem. Ir arī skaisti iekārtotas piknika vietas. 

Lielie brāļi mums šoreiz nebija līdzi, tāpēc vienojāmies, ka jābrauc uz vietu, kur viņiem nebūtu interesanti. Kļūdījāmies! Vilces dabas parkā puišiem noteikti būtu paticis. Tik daudz koku un graviņu, pa kurām rāpties! Meita pat pamanījās pār kritušu koku šķērsot upīti. :D Kopumā skaista un sakopta, tai pat laikā dabiska vieta. 

Padomi garākam braucienam mašīnā kopā ar bērniem

Katrs garāks brauciens ar mašīnu mūsu ģimenei ir liels izaicinājums. "Mums vēl ilgi jābrauc?" parasti pirmoreiz atskan pie lielajiem, baltajiem RĪGA burtiem, un tad ik pa 5 minūtēm visu turpmāko ceļu. Nākas būt ļoti radošiem, lai līdz Liepājai tiktu bez nervu sabrukuma. Protams, ir bērni, kam mierīga sēdēšana mašīnā nesagādā nekādas grūtības. Arī mums ir viens tāds. :) Taču ir bērni, kam pat 15 minūšu brauciens līdz pilsētas centram ir pārāk ilgi. 

Kad meitiņai bija pusgads, gribējām paceļot pa Latgali. Bijām plānojuši kādu nedēļu vai varbūt pat ilgāk pavadīt, dodoties no vienas pilsētas uz citu, bez konkrēta plāna. Mūsu ceļojums beidzās trešajā dienā. A visu laiku mašīnā raudāja. VISU. LAIKU. Varējām braukt tikai turot meitiņu rokās, kas - kā zināms - nav īsti saskaņā ar noteikumiem, un arī tas ne vienmēr līdzēja. Pēdējo punktu pielika brauciens no Rēzeknes līdz Jēkabpilij: ceļš paralēli dzelzsceļam, bez kādiem apkārtceļiem, vai vismaz toreiz par tādiem neko nezinājām (Waze vēl nebija pieejams!). Normālos apstākļos tas prasītu aptuveni 1,5 h. Taču toreiz tur bija ceļa remonti. Visā garumā. Ar luksoforiem ik pa pāris kilometriem. Tiešām neaizmirstams 4 h brauciens ar bļaujošu bērnu uz rokām. 

Laika gaitā esam atraduši veidus, kā vieglāk izdzīvot vairāku stundu braucienus auto, kas reizēm vienkārši ir neizbēgami. Te nu būs daži ieteikumi no mūsu ģimenes pieredzes. 

1. Pirmā un labākā stratēģija - ieplānot braucienus laikā, kad bērni guļ. Tas var nozīmēt gan braucienu agri no rīta, kad bērniem vēl nāk miegs, gan dienas vidū, laikā, kad visticamāk bērni gulēs pusdienslaiku, gan pietiekami vēlu vakarā, kad viņiem jau nāks miegs. Protams, jo vairāk bērnu, jo neiespējamāka šī stratēģija. Katram savs laiks gulēšanai. Tad var mēģināt pielāgoties tā bērna režīmam, kuram braukšana mašīnā nepatīk visvairāk. 

Garlaikošanās

Viena no mūsu vasaras obligātajām pieturvietām - Bernāti. Jo īpaši esam iemīļojuši viesu māju Sklandas. Dodamies turp ik gadus, nu jau vairāk kā 10 gadus. Tāds svaigums gaisā... jūras šalkoņa... smarža... baltās smiltis pludmalē... Tā nav nekur citur. :D Pat gaisma tur cita!

Protams, bērniem ne vienmēr pietiek ar jūras smaržu, un mierīgi pagulēt vai pasēdēt un palasīt nav mazu puišu gaumē. Tā nu katrreiz jāatrod vēl kas interesants ko padarīt/apskatīt tuvējā apkārtnē. Šoreiz tā bija Latvijas augstākā kāpa - Pūsēnu kalns. Gluži neplānoti, bet ļoti veiksmīgi sanāca kontekstā ar Dabas skolas nodarbību par piekrasti, kurā pētījām augus, kukaiņus, dzīvniekus, gaisu, kāpas un visu citu piekrastē esošo. Te nu arī dzīvē apskatījām, kā izskatās melnā kāpa (pat nezināju, ka kāpas tiek kaut kā iedalītas, tagad zinu - ir baltās, pelēkās, brūnās un melnās ;)), kas nemaz arī neatrodas tik tuvu jūrai. Jā, no Pūsēnu kalna šobrīd jūra nav pat saskatāma. Agrāk gan zvejnieku sievas esot kāpušas tajā skatīties, vai vīri netuvojas krastam. Tā runā.. 

Pūsēnu kalns paceļas 37 m virs jūras līmeņa. Augšup jākāpj pa trepītēm. Lejā var nonākt vienkārši pa taku. 

  

Bet pārējā laikā - pilnīgs "slow parenting". Garlaikošanās uz pilnu klapi. 

Krāsainie gadalaiki

Ziema, pavasaris, vasara, rudens... It kā vienkārši un tomēr reizēm sajūk pat pašai dabai. Kā šodien, kad it kā pavasaris, bet laukā sniegs. Lūk, vingrinājums gadalaiku apguvei - krāsaini un interesanti! 

Materiāls sastāv no:

• kontrollīnijas - 4 savā starpā savienotas krāsainas papīra loksnes (ziema -zila, pavasaris - zaļa, vasara - dzeltena, rudens - sarkana) ar attēliem katram gadalaikam un uzrakstiem;
• darba līnijas - 4 savā starpā savienotas krāsainas papīra loksnes bez nekā;
• 4 gadalaiku nosaukumu kartiņām - ziema, pavasaris, vasara, rudens;
• 4 attēliem, kas identiski uz kontrollīnijas esošajiem gadalaiku attēliem.

Vispirms ar bērniem apskatījām kopīgi kontrollīniju ar visiem attēliem un nosaukumiem, pārrunājām, kā sauc katru gadalaiku, kāds tas ir, kas seko kam un visu citu, kas šai sakarā nāca prātā. Tad viņi paši salika atbilstošos attēlus un nosaukumus uz tukšajām krāsainajām lapām. Pārsteidzoši (un joprojām katrreiz no jauna mani pārsteidz :) ), ka arī tāds mazs trīsgadnieks, kurš vēl burtiņus nepazīst, tiiiik viegli atrod īstos nosaukumus. Lai būtu pavisam droši, arī nosaukumu kartiņas uzlīmē uz attiecīgās krāsas papīra, tomēr tā, lai redzams tikai aizmugurē (krāsu kods pašpārbaudei).

Zaķumuižas dabas taka

Brīvdienās visvairāk man patīk kopā ar ģimeni doties kaut kur ārpus Rīgas. Lai gan varētu šķist, ka tas nu gan ir vienkāršāk par vienkāršu, tomēr izvēlēties galamērķi atbilstošu visām (manām) prasībām nemaz nav TIK vienkārši. Tam jābūt brīvā dabā, tomēr ar gana gludu segumu bērnu ratiem. Ne pārāk tālu no Rīgas, lai bērniem nepaspētu apnikt braukšana. Nepieciešami arī kādi "intereses momenti" - kaut kas vairāk par vienkārši mežu, pļavu vai jūru. Tā nu pamazām kolekcionēju šādas vietas. 

Viena no tām - Zaķumuižas dabas taka. Par šādu taku uzzināju, pētot dodies.lv mājaslapu, kurā apkopotas Latvijas dabas takas un atpūtas vietas.

Lai taku atrastu, iebraucot Zaķumuižā, jāmeklē šie raibie zaķi un jāiegriežas pa ceļu tiem blakus. Pēc pārsimt metriem būs skola, tur - pa labi. Esat klāt!

Precizitātes labad jāsaka, ka nezinājām, kur tieši tā taka meklējama. Tā nu skolai pabraucām drusku garām, atradām stāvlaukumu, ieraudzījām smuku tiltiņu un gājām turp. Kādu gabaliņu gājām, it kā neko līdzīgu dodies.lv redzētajam nemanījām. Pajautājām kādam vietējam, tas par taku neko nebija dzirdējis... Tā nu meklējām citu vietējo. Atradām. Tas arī parādīja, kur ir taka. Turpat vien jau ar' bija. Tik sanāca, ka no otra gala pa to gājām.

Zaķumuižas dabas taka ir visnotaļ īsa - aprakstā teikts 1,8 km, taču tur ir gan mežs, gan pļava, gan visādi tiltiņi, upe, spēļlaukums un pat mazs ūdenskritumiņš. Uz takas izvietoti stendi ar interesantu informāciju par sastopamajiem augiem, dzīvniekiem, kukaiņiem. Noteikti iesaku nelielam sestdienas izbraukumam!

P.S. Bildes skatoties, varētu padomāt, ka ziemā tur esam bijuši. Bet nekā! Nupat, pirms pāris nedēļām. :)

Rudens lapas

Rudens kā rudens - bez krāsainām lapām nekādi. :) 

Šajā rudenī izmēģinājām veidot ar akvareļkrāsām nokrāsotu lapu nospiedumus. Rezultāts ir gana košs (pretēji meitas domātajam, ka ar akvareļkrāsām nekas nesanākšot.. :)). Paralēli darbiņam apspriedām arī lapu formas, lapu maliņas (kuras gludas, kuras robainas, kuras viļņotas u.c.), kā arī to, kāpēc nokrāsojot vienu vai otru lapas pusi veidojas atšķirīgs nospiedums. 

Pēēēē! Kaka!! :D

Šķiet, nav daudz tādu, kam izdotos izbēgt no ārkārtīgi, ļoti smieklīgajiem jokiem par čurām un kakām. Katrā ziņā maniem bērniem tie aktualitāti nezaudē jau vairākus gadus. Kad vienam tas periods galā, otram pašā plaukumā. :) Tā nu nolēmu likt šo lielo prieku lietderīgā lietā. 

Kam pieder šī kaka? 

Kādu dien' istabas vidū atstāju mākslīgu kaku (no Tiger veikala ;) ) un gaidīju, kas būs. Pēc brīža dēls pa visu māju sauca: "Fui!!! Kaka!!!". Tā nu vārds pa vārdam, līdz nonācām pie jautājuma - kurš to tur atstāja??? Tā kā neviens neatzinās, piedāvāju kartiņu materiālu šī jautājuma noskaidrošanai.

Sākumā uz kartiņām bija uzlīmēts tikai kakas attēls. Lasīju aprakstu kāda kuram dzīvniekam tā kaka izskatās, bērnu uzdevums bija atrast īsto kartiņu, uzlīmēt dzīvnieka bildīti, pielikt kartiņu ar nosaukumu (tas pēdējais gan attiecās uz meitu, kura tai laikā mācījās lasīt). Protams, katru attēlu arī salīdzinājām ar mākslīgo kaku uz grīdas, lai pārbaudītu vai lapsa, vilks vai zaķis nav tās atstājējs. 

Galu galā secinājām, ka neviens no šiem dzīvniekiem nebūs vainīgs pie kakas uz grīdas. Pārrunājām, ka šī par laimi ir mākslīgā kaka. Nesmird un citādi nav kaitīga (vismaz šobrīd šeit). Kā arī to, ka kaut kur ārā atrastas kakas aiztikt ar rokām nedrīkst, visu tur iespējamo kaitēkļu dēļ. 

Informācija par kakām, tāpat kā par dzīvnieku pēdām, no Nature Detectives lapas!

Paldies par Jūsu komentāriem!