ceturtdiena, 2014. gada 8. maijs

Cep, cep ... krītiņus!

O-o! Biju iecerējusi sākt šo ziņu ar tekstu: "Šobrīd aktuālās dziesmas noskaņās - cep, cep ...", bet dziesma izrādās nemaz ar' vairs nav aktuāla. :)  Tad nu iztiekam bez dziesmas un cepam krītiņus. 



Ideja noskatīta jau sen, tik kaut kā nebija sanācis īstenot. Tā nu kādā piektdienas skolas (māju skola ar Evelīnu un Eviju un viņu bērniem; tās joprojām notiek, tik biežāk bez mums nekā kopā ar mums) pēcpusdienā, plānojot nākamās nodarbības, izskanēja doma par sirsniņu krītiņu cepšanu Valentīndienā. Šķiet, ka viņas to uztvēra vairāk kā joku, bet pie mums viss notika. :) Cepām sirsniņkrītiņus. 



Savācām visus savus krītiņu atlikumus. Izvēlējāmies vismazākos galiņus un, kad pietrūka, vēl mazliet pielikām arī no garākiem. ("Miziņas" noņemtas un garāki krītiņi ar nazi sasmalcināti sīkāk.) 


Cepšanai lietojām silikona šokolādes veidni. Bija pašā laikā. Šokolādi gan laikam tajā vairs kausēt nebūtu labi... Dažas formiņas piepildījām ar vienas krāsas krītiņu krikumiem, citās - jaucām kopā dažādas krāsas. 



 

Sakarsējām cepeškrāsni droši vien līdz kādiem 150 grādiem (patiesībā vairs neatceros, bet pieņemu, ka tā varēja būt), likām iekšā un ik pa 5 minūtēm taisījām vaļā, skatījāmies, kas notiek. 



Kūstot krītiņi pārveidojās itin glītā, spīdīgā masā. Dažiem atsevišķi izdalījās tāda kā eļļas kārtiņa. Vēlāk, kad viss jau bija gatavs un atdzisis, secināju, ka to eļļas (droši vien vaska) kārtiņu vajadzēja izmaisīt/iemaisīt, jo gatavie krītiņi attiecīgajās vietās palika tādi nekādi. Bez krāsas. 



Bet gudrība nāk ar pieredzi, vai ne? Rezultātā mums ir feini paštaisīti sirsniņu krītiņi, ar ko feini pazīmēt. :)





Paldies par jūsu komentāriem!



piektdiena, 2014. gada 2. maijs

Ja grauds nekrīt zemē un nemirst

"Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu." -- Jāņa evaņģēlijs 12:24



Viena no mūsu Lieldienu tradīcijām ir Augšāmcelšanās dārzs - miniatūrs dārza modelis kā Jēzus nāves un augšāmcelšanās zīme. Šķita, ka visi apstākļi ir ideāli, lai ap Lieldienām mūsu dārzu klātu sulīga, zaļa zālīte - laba zeme tepat no sētas, akmeņi arī vietējie, sēklas no paciņas. Plus vēl saule, ūdens un svaigs gaiss, cik tīk...

Tomēr neizauga.  




Tikai daži sīciņi, smalciņi stiebriņi. Ja grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Tik reāli - ir graudi, ir zeme, nav zāles. Kā brīdinājums un atgādinājums. 



Kā Lieldienās. Tikai tās nebija tukšas sēklas - Jēzus nāve pie krusta devusi dzīvību mums tik daudziem. Jēzus darīja daudz laba un tikai labu, kamēr dzīvoja, DAUDZIEM, bet ar Savu nāvi un augšāmcelšanos izglāba VISUS. Kā viens zemē sēts grauds, nes maizi daudziem, tā viena dzīvība atdota, devusi dzīvību visiem.  Ja grauds nemirst, tas paliek viens, bet ja tas mirst, tas nes daudz augļu. 

Jēzus kā grauds. Un mēs katrs kā grauds. Katra diena nes jaunus izaicinājumus, kaut ko prasa no mums. Ja neļaujamies tam, paliekam vieni. Katra diena esot mammai, kur 100kārt jāaizliedz sevi, lai iegūtu 1000kārt. Tas nekad nav viegli. Vienmēr mazliet biedējoši. 

Kā dzīvību dodot, bērniņš no zināmā ienāk nezināmajā, un mamma katrreiz no jauna ļaujas nezināmajam. Par dzemdībām saka, ka tā ir sievietes svēttapšana. Tu nomirsti sev, lai tālāk dzīvotu pavisam citā pakāpē. Tāpēc nav taisnība, ko sieviešu žurnālos raksta, ka bērns ir tikai piedeva, kam ierādāma kāda konkrēta vieta dzīve. Nē, tā ir mana svēttapšana. Kā tajā pirmajā brīdī, tā vienmēr. Vienmēr uz priekšu un nekad vairs citādāk. Nedrīkst ļauties apmānam par ērtībām un brīvību. Ja grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens. 

Bet, ja tas mirst, tas nes daudz augļu.





Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...