pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Anna lasa & raksta

Kopš vakardienas blogā ir jauna sadaļa - "Anna lasa & raksta". To atradīsiet lapas augšpusē, blakus sadaļām "Par mani" un "Grāmatas".

Anna ir mūsu vecākā meita. Viņai ir 9 gadi un cita starpā ļoti patīk lasīt grāmatas. Šobrīd Anna piedalās Zvaigzne ABC izsludinātajā Lasīšanas stafetē jaunajiem grāmatu lasītājiem, kuras ietvaros lasa grāmatas un raksta, ko par tām domā. 

Lasīšanas stafetes mērķis ir veicināt bērnu lasītprasmi un interesi par grāmatām. Stafete norisinās no 8. maija līdz 16. jūlijam. Lai piedalītos Lasīšanas stafetē, ir jābūt 7 līdz 16 gadus jaunam, jālasa grāmatas no piedāvātā saraksta un jāpauž savs viedoklis Zvaigzne ABC mājas lapā, kā arī savā blogā vai sociālajos tīklos. 

Kā pirmo Anna recenzēja Roberta Lūisa Stīvensona grāmatu "Bagātību sala". Pilnu recenziju varat izlasīt šeit!



sestdiena, 2017. gada 20. maijs

Vesela diena bez ekrāniem!


Viena diena bez ekrāniem - tik maz un tik DAUDZ. Vai gan mūsdienu cilvēkam vispār iespējams izdzīvot veselu dienu bez gudrā telefona? Pat mana vecmāmiņa, kurai nu jau 88 gadi, tā kā gribētu tādu skārienjūtīgu telefonu un internets taču laikam esot ļoti izdevīgs?.. - Tā viņa man prasa. Netieša norāde, ka tas viņai būtu vajadzīgs. :)

Saviem bērniem laiku pie ekrāniem cenšos ierobežot ne tikai vienu dienu gadā, bet gan katru dienu. Tas nenozīmē, ka nekad nav redzējuši multeni vai spēlīti telefonā spēlējuši. Tomēr pieturamies pie uzskata "laba daudz nevajag". Telefonā vai planšetē tik viegli pazust: vēl vienu multenīti... vēl tikai 5 minūtītes... nu vēl vienu pēdējo... Un 2h pagājušas ka nemana.  

Tieši tāpēc Centrs Dardedze sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži aicina pavadīt vienu dienu, 20. maiju, ģimenēm kopā un BEZ ekrāniem. “Vesela diena” ir izaicinājums ģimenēm ar jebkura vecuma bērniem, visiem ģimenes locekļiem apņemoties dienas garumā neizmantot nekāda veida ekrānierīces – nedz televizoru, nedz datoru, planšeti, un arī telefonu ieteicams izmantot tikai zvaniem. Ievērojot “Veselas dienas” bezekrānu nosacījumu, šis izaicinājums palīdz ģimenēm stiprināt savstarpējās attiecības un ļauj sniegt nedalītu uzmanību, kādas ikdienas steigā mēdz pietrūkt. Vecākiem tā ir iespēja pārbaudīt pašiem sevi, kā arī, iespējams, paraudzīties uz saviem bērniem no citas puses.

Ja vēlies pieņemt šo izaicinājumu, bet īsti nav ideju, ko tad tādu interesantu padarīt, vēl pēdējo reizi šodien ieskaties ekrānā - Mammadaba sagatavojusi Veselu sarakstu ar feinām lietām un vietām.  

Mēs, iespējams, dosimies uz Ulubeli un pavadīsim pāris stundas kāda suņuka kompānijā. Ir varianti! ;)
 

otrdiena, 2017. gada 9. maijs

Brīvdienu sporta zāle Ulubelē



Tā kā vīru/tēti nekādi neizdodas pierunāt uz pašiem savu sunīti, sestdienās vai citās dienās, kas iegadās brīvas, abas ar Annu dodamies uz dzīvnieku patversmi "Ulubele", lai pavadītu pastaigā kādu no patversmes iemītniekiem. Jau 2x pēc kārtas mums iedalīts tieši Fleksis! :)

Fleksis ir superīgs suņu puika, ~8 - 9 gadus vecs. Saka gan, ka nesadzīvojot ar citiem suņiem un kaķiem, taču pašas to novērojušas neesam. Toties varam apliecināt, ka lielisks mednieks! Mežā izvadāja mūs pa visādiem bezceļiem, līdz nonāca pie laikam jau meklētās alas. Nav ne jausmas, kas tur dzīvoja, taču Fleksi dabūt prom bija gandrīz neiespējami. 

Nākamajā reizē devāmies pastaigā pa lauku ceļu, gar grāvi. Nekad dzīvē nebiju pamanījusi tik daudz alu grāvmalā! Fleksis parādīja. :D

Un, protams, Fleksis MEKLĒ MĀJAS! Ja nu kāds mednieks tieši meklē draugu, tas būtu "match made in heaven"!!💓💓💓


 

Savukārt, ja arī Tu vēlies doties pastaigā kopā ar kādu no Ulubeles iemītniekiem, vajadzīgs vien pāris stundu brīva laika un ērti apavi. :) Pirmajā reizē ieteicams uz Ulubeli doties tieši sestdienā, plkst.11:00, jo tad notiek apmācība. Tiek pastāstīts par Ulubeli, par noteikumiem, par dažnedažādām aktuālām un saistītām lietām, kā arī tiek izrādīta patversme. Apmācība ilgst ~2h. Pēc tam jānoslēdz brīvprātīgā līgums ar Ulubeli un jāsagaida sava dzeltenā identifikācijas kartiņa. Un tikai tad var tikt pie kāda četrkājaiņa, ar ko kopā doties pastaigā. Kad paši pirmo reizi devāmies uz Ulubeli, par šo kārtību nezinājām, tā nu bērniem sanāca diezgan liela vilšanās: cerētās jautrības kopā ar rotaļīgiem kucēniem vietā jāklausās lekcija!!! Tāpēc varbūt ir vērts šo daļu paveikt bez bērniem. ;) Jāņem vērā arī tas, ka suņi tiek uzticēti tikai tiem, kam ir vismaz 14 gadu. Tātad bērni paši pie sunīša vešanas pavadā nemaz netiek. Arī tā maniem bērniem bija vilšanās. 
Kad līgums kabatā, uz patversmi var doties jebkurā dienā laikā no 12:00 - 16:00.

Ja nu vajadzīga vēl kāda papildus motivācija - tā ir fantastiska alternatīva sporta zālei, turklāt pilnīgi par brīvu! :) Sunīši uz priekšu dodas visnotaļ raitā tempā, skrējiens pa mežu svaigā gaisā - kas var būt labāks par to? :)




trešdiena, 2017. gada 3. maijs

Vilces dabas parkā

Šķiet, skaisto 1.maija dienu daudzi izmantoja kādam tuvākam vai tālākam izbraukumam. Arī mēs. Šoreiz devāmies uz Vilces dabas parku. Iepriekš par tādu nemaz nezināju, atradu nejauši, lasot par dabas parkiem Latvijā. Rakstā bija minēts, ka tieši Vilcē ziedot visvairāk vizbulīšu. Pēdējos 25 gadus biju pārliecināta, ka NEKUR vizbulītes nezied tā, kā Siguldā, taču nu esmu pieredzējusi ko citu. Zilas, baltas un dzeltenas - visas kopā un tādā daudzumā!! Turklāt lielas, es pat teiktu milzīgas. 










Vilces dabas parks atrodas Jelgavas novadā, Vilces pagastā. Izrādījās gan drusku tālāk, kā biju domājusi (~75 km no Rīgas). Gluži netipiski līdzenajai Zemgalei, Vilces parkā daudz gravu, kalniņu un trepju. Kā saprotu, tieši tāpēc arī Dabas parks šeit izveidots - atšķirīgā un saudzējamā dēļ. Parka teritorijā arī Vilces muiža, vecākais joprojām stāvošais akmens tilts Latvijā, seno zemgaļu pilskalns un Lielmātes avotiņš. Ir vairākas takas, ne pārāk garas. Var iet pa visām vai pa vienu. Gar taku malām izvietoti informatīvi stendi par dabas parkā sastopamajiem dzīvniekiem un augiem. Ir arī skaisti iekārtotas piknika vietas. 






Lielie brāļi mums šoreiz nebija līdzi, tāpēc vienojāmies, ka jābrauc uz vietu, kur viņiem nebūtu interesanti. Kļūdījāmies! Vilces dabas parkā puišiem noteikti būtu paticis. Tik daudz koku un graviņu, pa kurām rāpties! Meita pat pamanījās pār kritušu koku šķērsot upīti. :D Kopumā skaista un sakopta, tai pat laikā dabiska vieta. 


ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Toreiz un tagad


Dažkārt pašai interesanti palasīt, ko agrāk ar bērniem kopā esmu darījusi. Aizmirstās tās lietas. Redzu arī, ka šobrīd viss ir pavisam citādāk kā bija, kad vecākie bērni bija mazi. Toreiz dzīvojām dzīvoklī pilsētas centrā. 4.stāvā. Mājā bez lifta. Iziešana ārā bija dienas centrālais notikums. Un ārā mēs cītīgi gājām jebkuros laikapstākļos, jo "bērniem taču vajadzīgs svaigs gaiss". Tikai nepārprotiet - es tiešām domāju, ka bērniem svaigs gaiss ir nepieciešams, un ārā jāpavada pēc iespējas vairāk laika, taču dzīvojot dzīvoklī man pašai tā iziešana ārā, iespējams, bija nepieciešama visvairāk. :)  

Šobrīd dzīvojam privātmājā, piepilsētā. Bērni iet ārā un nāk iekšā paši pēc saviem ieskatiem. Piemēram, pirmais sniegs tika sveikts jau 8:00 no rīta pagalmā (kamēr mamma vēl nebija izkāpusi no gultas..)! Ļoti novērtēju, ka tāda iespēja ir. Mūsu Vismazākais K pats uz savu galvu mierīgi aizrāpoja uz smilškasti, kad vēl staigāt nemācēja. Ciemiņi dažkārt brīnās, ka tik mazu laižu vienu pašu ārā. Taču tā laikam ir lielākā atšķirība no "toreiz"! Viņš jau nav viens pats. Vienmēr līdzās ir vēl vismaz 2 vai visi 3 vecākie brāļi un māsa.

Šobrīd došanās uz kādu parku un rotaļlaukumu ir vesels notikums. Mūsu dzīvesvietas tuvumā tādu nav. Taču vēl pirms pāris gadiem biju pārgurusi no sēdēšanas (jūs taču saprotat, ka ar sēdēšanu tam bija mazs sakars, vai ne? :) ) parkos. Visi Rīgas centra rotaļlaukumi bija apnikuši līdz izmisumam. Un re! Viss mainās.

Skatos, kādus visādus darbiņus kopā ar meitiņu esam darījušas, kad viņai bija 3 vai 4 gadi, un brīnos. (Paskatīties varat šeit un/vai šeit, un vēl šeit.) Ar puišiem ļooooti reti, kad sanāk tāda kopīga darbošanās. Iemesli tam varētu būt dažādi. Galvenokārt, laikam, tas, ka Pē pilnīgi absolūti galīgi tādas lietas neinteresē. Es gan neteiktu, ka atšķirību nosaka bērna dzimums. Mazajam K patīk darboties.

Lielu atšķirību mūsu ģimenes laika plānojumā ienesusi skola. A mācās 3.klasē un pusi dienas pavada skolā. Pēc tam dažādas sporta nodarbības vienam, otram, trešam un ceturtam... Kopumā tas prasa daudz vairāk laika, kā vizinot tikai vienu bērnu.

Vēl viena liela atšķirība starp "toreiz" un "tagad", kas te jau vietām vīd pieminēta: bērni nu ir četri. Viņiem lielākoties ir interesanti pašiem savā starpā. Man nav jābūt klāt VISU laiku. Turklāt vecākie bērni ir pietiekami saprātīgi, lai neļautu mazajiem sastrādāt kaut ko pavisam traku. Protams, četri prāti kopā izdomā arī daudz vairāk nedarbu. Taču galvenā atšķirība ir tas, ka man nav viņi visu laiku jānodarbina vai jāizklaidē. Iespējams, ka to nevajadzēja darīt arī tad, kad bija tikai viens bērns. Tomēr toreiz tā šķita, un to arī darīju. Tagad meitiņa gatavo brāļiem darbiņus. :)

Tā tiešām notiek. Kad pirmo reizi šo pamanīju, biju pārsteigta. Meita mācīja brālim burtus. Un arī iemācīja. Tad sapratu, ka tas ir ļoti ērti. Man atliek vien kārtīgi iemācīt lietas meitai, viņa apmācīs brāļus. :D Nu jau arī Pē skolo Mazo K. Tā ka viss turpinās.

Visbeidzot atšķirīga esmu es pati. Toreiz viss bija jauns, viss pirmo reizi, visas bērnaudzināšanas grāmatas vēl nelasītas. Tagad... Tagad zinu, ka bērni ir TIK. ĻOTI. DAŽĀDI. Būtu nepieciešama katram vienam bērnam pasaulē sava grāmata, lai bērnu pēc grāmatas uzaudzinātu.

Vienu gan zinu: labi, ka ir blogs! ;) Paskatos, atceros, novērtēju to, kas man dots.





Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...