Šoreiz mazliet teorijas. Bez bildēm. Un bez pretenzijām uz absolūto taisnību.
Trešdienas vakarā man bija iespēja apmeklēt Asoc.prof.Dr.med.Guntas Ancānes lekciju „Labākie vecāki pasaulē”. Tā mani tik ļoti iedvesmoja, ka vēlos mazliet padalīties ar dzirdēto. Patiesībā gribētu atstāstīt katru vārdu. Bet tas, protams, nav iespējams. Tad nu centīšos iekļauties pāris punktos:
1. Kļūstot par vecākiem ieejam fāzē, no kuras nekad vairs neizejam. Cilvēks ir un paliek vecāks mūža garumā. Bērns nav kaut kas, ar ko sadzīvot pāris gadus un tad pievērsties savām lietām.
2. Bērni nav vainīgi pie savu vecāku problēmām vai grūtībām. Tā bija vecāku izvēle – bērns. Un nevis otrādi.
3. Vecāki mēdz vēlēties būt ideāli. Un pārdzīvo, ja tādi nav. Bet šai pasaulē nekas nav ideāls. No tādas iedomas jāatsakās uz līdzenas vietas. Pilnīgi pietiek ar „good enough” (pietiekami labs).
4. Dārznieka metafora:
Labs dārznieks ieinteresēti un uzmanīgi vēro savus augus, to labsajūtu un vajadzības. Dārznieks nestrīdas ar augiem. Tikai vēro un dod to, kas tiem nepieciešams. Vienam vairāk saules, citam – ēnas, vienam – mitrāku augsni, citam sausāku. Dārznieka galvenais uzdevums ir palīdzēt dabiskam augšanas un uzplaukšanas procesam.
Dārznieks arī neprasa kāpēc burkānam nav skaistu garu lakstu, vai kartupelim – smaržīgu ziedu. Un rūpējas par katru augu atbilstoši tā vajadzībām un īpatnībām.
Līdzīgi būtu jārīkojas vecākiem. Uzmanīgi jāvēro savs bērns. Jāpēta, ko bērns grib/negrib; kas viņam patīk/nepatīk. Nevajag, pat nedrīkst bērnus salīdzināt. Un vēl trakāk – nedrīkst no egles prasīt ābolus, vai gladiolas – riekstus. Ar varu neko nevar panākt. Nepieciešama mīlestība, pacietība, labestība, gudrība un izpratne.
5. Attiecības ar bērnu 100% ir vecāku atbildība. Tikko pasaulē ienācis mazulītis neveido attiecības. To dara vecāki. Bērni necīnās ar saviem vecākiem – cīņu uztur vecāki (atcerieties par dārznieku – būtu smieklīgi iedomāties, ka dārznieks strīdas ar kādu puķi vai dārzeni). Nevajag lietas uztvert kā cīņu, un tā nebūs cīņa (gan par ģērbšanos, gan gulēt iešanu, gan visiem citiem jautājumiem).
6. Dzīves posms līdz 6 - 7 gadu vecumam ir ārkārtīgi svarīgs. Vissvarīgākais. Šai laikā tiek ielikti cilvēka personības pamati visai dzīvei. Tāpēc labāk pacensties drusciņ vairāk, pielikt lielākas pūles un pēc gadiem 20 priecāties par labiem, enerģiskiem, veiksmīgiem cilvēkiem – saviem bērniem, nevis paļauties nogurumam, miega trūkumam, slinkumam un tad brīnīties par rezultātiem…Pirmajos piecos gados bērnam jāapgūst/jāiegūst:
- Drošības izjūta;
- Spēja uzticēties sev;
- Spēja uzticēties citiem cilvēkiem;
- Autonomijas spēja;
- Spēja būt enerģiskam, bez vainas sajūtas, zinātkāram.
7. Un nobeigumā vēl pareizā atbilde uz jautājumu:
„Mammu, vai tu mani mīli vairāk kā brāli?”
„Es tevi mīlu.”
Un vairāk neko bērns patiesībā negrib dzirdēt. Bet varam paskaidrot – mīlēt nevar vairāk vai mazāk. Mīlu un viss. Tāpat kā ar grūtniecību. Sieviete nav mazliet vairāk vai mazliet mazāk stāvoklī. Viņa IR stāvoklī. Tāpat arī mīlestība. Tā ir vai tās nav. Es tevi mīlu.
Šīs ir tikai pāris domas. Būtiskā bija daudz vairāk. Un, protams, man kā allaž ir vismaz vēl miljons jautājumu.
P.S. Ja arī jūs tas interesē:
Šobrīd Attiecību skolā ir vairāki lekciju cikli:
- Par bērnu pirmsskolas vecumā;
- Par pusaudzi;
- Topošajiem vecākiem;
- Kā veidot attiecības ar dzīvi? (pieaugušajiem)
Sīkāka informācija Psihosomatikas klīnikas mājaslapā.
P.S.2 Ceru tikt arī uz nākamajām lekcijām!
P.S.3 Tiem, kuri varbūt mazliet sabijās (tāpat kā es) - pirmajos gados vecāku pieļautās kļūdas vēl IR iespējams labot pusaudža vecumā (12 - 18 gadi)... ;)
Paldies par jūsu komentāriem!