Pilnīgi neticami, tomēr fakts: pagājis vesels gads, kopš mūsu jaunākā dēliņa piedzimšanas. Gads. Tieši tik daudz, lai mans mazulītis jau pats ēstu īstu ēdienu (it kā mammas piens tāds nebūtu! ;) ) un pats ar savām kājiņām ietu, kur sagribas. Šķiet, ka laika jēdziens vairs nedarbojas, jo tas pats gads, kura laikā mazs nevarīgs cilvēciņš apguvis neaptverami daudz, man paskrējis nemanot. Pat aizmirsu apsveikt draudzeni, kuras meitiņa piedzima tieši tai pašā dienā!!
Toreiz, pirms gada, rīts sākās kā visi citi rīti - ar negribīgu celšanos, kad manas acis vēl pilnas miega, toties bērniem plaši atvērtas. Taču drīz vien sajutu, ka diena būs īpaša... Ņemot telefonu, lai sazinātos ar vecmāti, saņēmu īsziņu par Austru, kas šai rītā piedzimusi. Tai brīdī vēl nezināju, ka jau pēc nepilnām divām stundām arī mūsu bēbīts būs klāt.