trešdiena, 2017. gada 25. oktobris

Pēriens - jā vai nē?

Pēdējā laikā diezgan daudz sabiedriskajā telpā tiek runāts par pērienu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas būtībā ir aizliegts, tomēr daudziem vecākiem joprojām šķiet vienīgais efektīvais audzināšanas līdzeklis. Nu ko, arī man ir ko teikt. Šoreiz no Bībeles skatpunkta. 

 


Sal.pam.22:15

Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa. 


Sal.pam.29:15

Rīkste un pārmācība piešķir gudrību, bet zēns, ja tas atstāts pats savā vaļā, sagādā savai mātei kaunu.


Mūsu ģimenē aug četri bērni vecumā no 1 līdz 9 gadiem. Ikdienā bieži sastopos ar dažnedažādām izaicinošām situācijām, kurās nezinu, kā rīkoties. Bērnu nepaklausība, spītība un savstarpējie ķīviņi reizēm padara gluži vai traku! Dzirdot, kā iet citiem vecākiem, saprotu, ka neesmu viena šādā situācijā. Patiesībā, šķiet, jau kopš pasaules iesākuma nekas nav mainījies: “Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī,” (Sal.pam.22:15a). Muļķīgi vārdi un rīcība, tiekšanās uz grēku, kas jau piedzimstot ir bērnu sirdīs. Kā norāda vairāki Bībeles komentētāji, šeit lietotie vārdi nozīmē, ka grēks bērnu sirdīs ir dziļi iesakņots un nebūs viegli to izravēt. Skumja atziņa. Tomēr gudrākais starp cilvēkiem, Salamans, norāda arī uz risinājumu: rīkste un pārmācība aizdzīs blēņas un piešķirs gudrību.

Tiešām, ik pa laikam dzirdu dažādas norādes uz to, ka bez pēršanas labu bērnu neizaudzināt; kas taupa rīkstes, nemīl savu bērnu, un tamlīdzīgus izteikumus. Gadsimtiem ilgi cilvēki tā domājuši un bērnus tā audzinājuši, jo… nu galvenokārt tāpēc, ka tā darījuši viņu vecāki un vecvecāki. Turklāt tā teikts Bībelē, tas ir Dieva vārds. Taču vai tiešām tā ir? Šī doma man vienmēr šķitusi kaut kādā ziņā nepieņemama. Pēriens – tas ir diezgan bargs sods. Nāk prātā dažādas ainas no grāmatām vai filmām, kur cilvēks tiek pērts līdz nāvei. Taču Dievs ir mīlošs Tēvs! Jā, arī bargs un  taisns tiesnesis. Tomēr vispirmām kārtām mīlošs Tēvs, kurš saka: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam,” (Ef.6:4). Vai Viņš liktu mums pērt savus bērnus?

Pirms kāda laika sastapos ar gluži atšķirīgu versiju. Salamana pamācību grāmatā pieminētās rīkstes tikušas lietotas taisnošanai, nevis pēršanai. Līdzīgi kā jaunu kociņu atsien pret stingru mietu, lai tas augtu taisns un skaists, tāpat arī bērniņam augot nepieciešamas stingras robežas un labs paraugs, kam sekot. Tātad rīkste nevis pēršanai, bet gan kā atbalsts un stiprinājums. Pirmo reizi šo dzirdot, nodomāju – cik interesanti! Tik pretēji līdz šim dzirdētajam. Nolēmu papētīt sīkāk. 

Senebreju valodā šais rakstvietās lietotais vārds “šebet”, kas apzīmē rīksti, tulkojams arī kā valdnieka zizlis un gana nūja. Valdnieka zizlis galvenokārt kalpoja kā varas un autoritātes simbols. Ganam nūja bija nepieciešama, lai vadītu aitas pa pareizo ceļu, pasargātu tās no plēsīgu zvēru uzbrukuma vai iekrišanas aizā, arī lai paglābtu, ja tomēr būtu gadījies iekrist kādā klinšu spraugā, izmantojot nūjas liekto galu kā ķeksi. Nevienā no šīm nozīmēm tas nav instruments pēršanai. 23. Psalmā lasām: “Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” Šeit lietots tas pats vārds “šebet”. Grūti iedomāties, ka kāds tā slavētu rīku, ar ko ticis pērts.

Varētu rasties jautājums: ja ne pērt, kā tad bērnus audzināt? Es teiktu – sekojot Dieva pavēlēm. Pirmais un augstākais bauslis, kas mums dots: mīliet Dievu, un otrs tam līdzīgs – mīliet cits citu, tātad arī bērnus. Ar to nedomāju visatļautību, gluži pretēji. Bērniem nepieciešamas stingri noteiktas robežas, ko drīkst un ko ne, un vecāku paraugs. Ne vien vārdos, bet ikdienas rīcībā un izvēlēs. Tēlaini runājot – vecākiem jāņem rokā iedomāts zizlis (līdz ar to arī vara un autoritāte) un jāsāk valdīt taisnībā un mīlestībā. Ja vēlos, lai bērni nekliedz viens uz otru un nekaujas, arī es nedrīkstu uz viņiem kliegt un sist. Lai gan daudzi vecāki pastāv uz to, ka pēriens nav sišana, man tas tomēr šķiet viens un tas pats. Visās lietās jāpārbauda sevi, savu paklausību mūsu Debesu Tēvam, un tad varu prasīt paklausību no bērniem. 




4 komentāri:

  1. Es gan neesmu ticīga, bet piekrītu par nobeigumu - kā var bērnam mācīt nekliegt, ja paši uz viņa kliedzam un kā var bērnam mācīt citiem nesist, ja paši viņu audzinam ar sišanu?

    AtbildētDzēst
  2. Netaupi savam bērnam pārmācību, jo ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. Tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli.
    SALAMANA PAMĀCĪBAS 23:13‭-‬14
    Un kāds jums ir arguments pie šiem Bībeles pantiem?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man nav visu atbilžu. Lasu, klausos, lūdzu, mācos. Domāju, ka tas varētu būt līdzīgi kā ar atļauju šķirties - ne jau tāpēc, ka tas Dievam būtu patīkami, bet cilvēku sirds cietības dēļ.

      Dzēst

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...