Ainsley Arment

"The Call of the Wild and Free: 

Reclaiming Wonder in Your Child's Education"

Ļoti iedrošinoša un iedvesmojoša vēsts katram, kas domā par mājmācību, tomēr vēl šaubās. Grāmatas autore Ainsley Arment kopā ar vīru audzina un mājskolo savus piecus bērnus, kā arī ir Wild + Free dibinātāja un vadītāja. Wild + Free ir mājmācības vecāku apvienība, kas pārveido un rada jaunu izpratni par to, kas ir, ko nozīmē un kā izpaužas mājmācība. (Taču šis oficiālais apraksts, manuprāt, izklausās sausi un garlaicīgi. Patiesībā viņi neko necenšas pārveidot. Tie ir līdzīgi domājoši parasti cilvēki, kas dara savu darāmo. Viņiem vienkārši sanāk iedvesmot un mainīt. :)) Turpināt lasīt..

Grāmatā apskatīti (un atspēkoti) biežāk sastopamie mīti par mājmācību. Piemēram, vai mamma ir pietiekami gudra (= gudrāka par skolotājiem), lai varētu mācīt pati savus bērnus? Vai mājskoloti bērni varēs iestāties augstskolā? Un kā tad ar socializāciju?? 

Tāpat arī apskatītas liela daļa no šobrīd esošajām mācību pieejamām jeb metodēm - Montessori, Valdorfs, Šarlote Meisone, Klasiskā izglītība, unschoolings u.c., kas var palīdzēt atrast/saprast sev tīkamāko un piemērotāko. 

Taču kopumā grāmata ir daudz vairāk par šo "sauso" informācijas apkopojumu. Tā pilna ar reāliem pieredzes stāstiem un ļoti dzīvām idejām un galvenais - brīvību. Nesekot akli nekam, rīkoties un būt un mācīties, kas katram interesē. Novērtēt tieši tās spējas un talantus, kas katram doti. 

Arī jau vairāk un mazāk pieredzējušiem mājmācītājiem šī grāmata ir vērtīga lasāmviela. Gan kā iedvesmas avots jaunām idejām un pieredzēm, gan kā apstiprinājums tam, ko jau novērojuši/nojautuši, bet citur nebija līdz šim sastapuši.

Mans personīgais atklājums/ieguvums - doma par sīkajām detaļām (loose parts). Ne tikai akmentiņi, kociņi, gliemežvāki, klucīši un pērlītes, bet arī vārdi un mūzikas fragmenti var kalpot par loose parts, ar ko darboties, likt kopā un radīt ko jaunu. Tad nu.. varbūt arī grāmatas, ko lasām ir tādas sava veida loose parts, caur kurām likt kopā jaunu - savu - bildi? 

Slēptās emocijas

        Foto: Atul Vinayak on Unsplash

P.S. pirms vēl vispār ir kas uzrakstīts: es neesmu nedz ārsts, nedz psihologs, psihoterapeits vai jelkas cits uz to pusi. Arī nepretendēju par tādu būt un noteikti nezinu visu. Tikai dalos ar atziņām un citātiem no šobrīd lasītās grāmatas - dr. Gabor Mate "When the BODY SAYS NO. The cost of HIDDEN STRESS." Starp citu, brīnišķīga grāmata. Iesaku visiem, kam rūp sava un citu veselība. Ja tomēr esmu ko pārpratusi, droši raksti, parunāsim. 

*   *   *

Pēc pirmās sastapšanās ar vārdiem autoimūna saslimšana un diagnozi čūlainais kolīts, meklēju, kas tas ir, kāpēc ir un ko vispār nozīmē autoimūns? Atbildēt uz šiem jautājumiem tomēr nebija (un nav) tik vienkārši. Ar pašu autoimunitāti viss skaidrs - ķermenis cīnās pats pret sevi (nu tādos vienkāršotos vārdos), taču - kāpēc tas notiek? To neviens nevar izskaidrot. Medicīnas mācību grāmatās būtu teikts - "nezināmas izcelsmes". 

Kā raksta Dr.Matē - nezināmas izcelsmes, jo iemesli tiek meklēti nepareizajā vietā. Kā sūfiju stāstā par kādu mullu, kurš laternas gaismā rāpo pa zemi, kaut ko meklējot.
Kaimiņi prasa: ko tu tur meklē?
Mulla atbild, ka pazaudējis atslēgas un meklē. Kaimiņi iet palīgā. Meklē, meklē, neatrod.
Prasa: klau, bet kur tu tās atslēgas pazaudēji?
Mulla atbild: istabā.
K: Tad kāpēc meklē šeit laukā???
M: Jo te ir gaisma un varu labāk redzēt.

Līdzīgi ar slimībām: pētot mikrobus un baktērijas laboratorijā, netiek ņemts vērā konkrētais ķermenis, kurā slimība noris, nedz arī konkrētā cilvēka dzīves sociālie un psiholoģiskie faktori. Jebkuru slimību izraisa iemeslu kopums. Tikai cilvēka personība (piemēram, dusmu apspiešana vai būt pārlieku jaukam) neizraisa vēzi, tāpat arī tikai iedzimtība, vai tikai smēķēšana ne. Visus šos dažādos faktorus vienkopus uzlūkot palīdz sistēmiskais modelis, kurā psiholoģiskie un sociālie faktori ir tikpat nozīmīgi kā fiziskie. Turklāt slimība tiek uzlūkota ne tikai tagadnes (esošie simptomi) un nākotnes (kā tikt no tiem vaļā) formā, bet arī pagātnē - kas līdz tam vispār noveda? 

Attiecībā uz autoimūnām saslimšanām kā viens no pirmajiem faktoriem bieži tiek minēts - stress. Nav jau pārsteidzoši. Mūsdienās visi un visur runā par stresu. Tomēr pārskatot savu ikdienu nekādu būtisku stresu nesaskatu. Katrā ziņā ne tādu, lai iedzīvotos nopietnā saslimšanā. Izrādās arī stress var būt neredzams (kā jau tas atklāts grāmatas virsrakstā). Kā dr. Matē norāda: "Stress ir ķermeņa iekšējā līdzsvara traucējums, kas rodas kā atbildes reakcija uz kādiem draudiem, tai skaitā draudiem negūt kādu būtisku vajadzību apmierinājumu. Tādas vajadzības varētu būt, piemēram, izsalkums, taču mūsdienu sabiedrībā tās biežāk ir psihiskas, piemēram, psiholoģiskās harmonijas izjaukšana vai emocionālas labsajūtas liegšana." (When the BODY SAYS NO, 243.lpp.) Cilvēks nevar saskatīt stresu jomās, par kurām pats nenojauš, ka tādas eksistē. Un nenojauš, jo - izrādās - arī emocijas var būt slēptas. Tādas, ko piedzīvojam neapzināti. 

Saskaņā ar psiholoģijas zinātņu doktoru Ross Buck, emocijas iedalāmas trīs līmeņos atkarībā no tā, cik ļoti tās apzināmies. Viņš tās nosaucis: Emocijas I, Emocijas II, Emocijas III.

Emocijas III - katra cilvēka subjektīvā pieredze. Kā mēs jūtamies. Piedzīvojot Emocijas III, apzināmies savu emocionālo stāvokli, piemēram, dusmas, prieku, bailes, kā arī atbilstošās ķermeniskās izpausmes.

Emocijas II - ir mūsu emociju ārējās izpausmes, kā tās redz apkārtējie, ar vai bez mūsu pašu apzināšanās. Tās izpauž ķermeņa valoda - bez vārdu signāli, manieres, balss tonis, žesti, mīmika, pieskārieni un pat pauzes starp vārdiem. Itin bieži pats cilvēks nepamana sevis paustās emocijas, lai arī tās skaidri saprotamas apkārtējiem. Tas, kā izpaužam Emocijas II, visvairāk ietekmē citus cilvēkus, neatkarīgi no mūsu nodomiem. 

Attiecībā uz bērniem - bērnu Emocijas II ir tās, ko vecākiem visgrūtāk pieņemt un izturēt, ja paustās jūtas izraisa pārāk lielu trauksmi pašos. 

Emocijas I - sastāv no fizioloģiskajām pārmaiņām, ko izraisa emocionāli stimuli, kā piemēram, nervu sistēmas izsīkums, hormonālas reakcijas un imūnsistēmas izmaiņas, kas rada "cīnies vai bēdz" impulsu, kā atbildi uz draudiem. Šīs atbildes reakcijas nav apzinātas un tās nevar redzēt no "ārpuses". Tās vienkārši notiek. Šīs pašas reakcijas, kas reālā stresa situācijā, palīdz pielāgoties un tikt galā, ir kaitīgas, ja tiek izraisītas hroniski, bez iespējas cilvēkam rīkoties, lai izvairītos vai aizstāvētos pret neredzamo draudu.   

Lūk, te arī atbilde par neredzamo stresu - emocijas, kas to rada, neapzināmies un nemanām, pat nezinām, ka tādas eksistē. Neredzamais stress (redzamais, protams, arī) rada homeostāzes traucējumus. Savukārt, hroniski traucējumi rezultējas kā neveselība. Lai pasargātu sevi no slēptā stresa, mums nepieciešams attīstīt emocionālo inteliģenci - atpazīt emocijas sevī un citos. 

Psihoneiroimunoloģija

Foto: unsplash.com, Paweł Czerwiński

Tātad... iegūglēju. :) Ir latviski tāds vārds jau krietni pasen. Vismaz padsmit gadus. Ir pat tāds studiju kurss RSU. Un ir tādi speciālisti. Arī tepat, Latvijā. Brīnos, ka līdz šim nebiju ar psihoneiroimunoloģijas jēdzienu sastapusies. Lai gan tā jau parasti ir - kamēr kāda lieta mūs tieši neskar, par to neinteresējamies. Droši vien, īstais laiks bija pienācis tagad. 

Kas ir psihoneiroimunoloģija? Kā jau pēc nosaukuma var spriest, zinātne par psiholoģisko procesu saistību ar un ietekmi uz nervu un imūnsistēmām. Mūsu imūnsistēma nepastāv izolēti no ikdienas pieredzēm. Piemēram, ir pierādīts, ka medicīnas studentiem pirms gala eksāmeniem dabiskā imunitāte ir krietni zemāka, kā normālam, veselam, jaunam cilvēkam bez stresa apstākļos. Turklāt vislielāko negatīvo ietekmi uz imūnsistēmu izjuta vientuļākie studenti. Tas pats novērots pie psihiatrijas pacientiem - jo vientuļāks bija cilvēks, jo zemāka imūnā aktivitāte.  (--> no dr.Gabor Mate grāmatas "When the Body Says No") Sarežģītāku šo padara fakts, ka ne vienmēr vientulība un stress ir tik vienkārši ieraugāmi un atpazīstami, kā piemērā par eksāmenu. Patiesībā daudzi cilvēki, kas domā, ka dzīvo gluži labas dzīves, neapzināti cieš no šiem slēptajiem faktoriem.

Ne tikai ar prātu

Reizēm notiek tā, ka kāda grāmata vienkārši "uzrunā" - ieraugu un kaut kādu neapjaustu iemeslu dēļ gribu izlasīt. Tā bija arī ar sera Kena Robinsona grāmatu "Ne tikai ar prātu. Mācāmies būt radoši". Vispirms ieraudzīju grāmatu, tad kaut kā it kā nejauši no dažādiem avotiem uzzināju vairāk par pašu autoru, seru Kenu Robinsonu. Biogrāfija un CV visnotaļ iespaidīgi (iegūglējiet ;)), interesantas TED runas. Un tad vēl grāmata kādā no Zvaigzne ABC akcijām gandrīz vai par velti.

Lai gan izlasīšana aizņēma kādu laiciņu (nav no vienā vakarā izlasāmām grāmatām), noteikti bija tā vērts. Vietām daudz teorijas, vietām lietas, kas šķietami uz mani neattiecas vai pat garlaiko, tomēr kopumā tā paver jaunu skatījumu uz izglītību vispār, izglītības vērtību un nozīmi agrāk un šobrīd, paplašina izpratni par skolu lomu mūsu dzīvē. Es teiktu - sashematizē jeb saliek pa plauktiņiem visu, ko it kā tāpat jau zinām par skolām.  

Virsraksts gan mazliet maldinošs. Tieši KĀ pēkšņi kļūt radošam grāmata neiemācīs. Tajā nav nekādu pamācību, priekšrakstu un unikālo formulu. Viena no domām, kas man visspilgtāk palikusi prātā: autors norāda, ka intelektam ir daudzas šķautnes, taču šobrīd skolās tiek veicināts un atzīts pārsvarā tikai viena veida intelekts. Tāpēc tik daudziem (pārāk daudziem!) bērniem skolas laiks saistās tikai ar nepatīkamām atmiņām un emocijām, lai gan varētu būt pavisam citādi. Skolai vajadzētu būt vietai, kur atklāt un pilnveidot savas spējas, nevis tikai iemācīties pielāgoties kaut kādam vidējam rādītājam. 

"Izglītība un apmācība ir nākotnes atslēga. Atslēgu iespējams pagriezt divos virzienos. Pagriezuši to uz vienu pusi, mēs resursus ieslēgtu, savukārt, pagriežot atslēgu uz otru pusi, mēs atsvabinātu visus dotību krājumus un ļautu cilvēkiem atgriezties pie savas būtības." - Kens Robinsons "Ne tikai ar prātu"

Manuprāt, ļoti ieteicama literatūra laikā, kad notiek mūsu izglītības sistēmas reforma. Nez, vai visi reformēšanā iesaistītie ir šo grāmatu lasījuši? Noteikti ieteiktu. Arī visiem pārējiem, it kā tieši reformā neiesaistītajiem, ieteiktu šo izlasīt. Grāmatā autors apraksta daudz piemēru par jauna veida skolām, ko izveidojuši nebūt ne pedagogi un minstri, bet gan vecāki un dažādu jomu profesionāļi saviem bērniem, tieši tāpēc, ka esošās skolas un to piedāvājums tos neapmierināja. 

Lasot gribot negribot domāju gan par pati savu skolas pieredzi, gan saviem bērniem, kuriem tas viss vēl priekšā. Tā veiksmīgi sanācis, ka meita lieliski iekļaujas esošajā sistēmā, akadēmiskais intelekts ir viņas intelekts. Taču jau tagad redzu, cik mūsu bērni ir atšķirīgi cits no cita (un arī no mums, vecākiem). Kas vienam der, otram varētu izrādīties galīgi nepiemēroti. "Ne tikai ar prātu" liek vēl un vēlreiz pārdomāt un izvērtēt, kādu izglītību un dzīvi 12 gadu garumā saviem bērniem vēlos. Kas zina, pie kā šīs pārdomas novedīs.

Bērni lasa: jaunumi mūsu grāmatplauktā

Bildi aizņēmos no abooklongenough.com

"Es jau piedzimu ar lasāmo grāmatu sarakstu rokā, ko nekad nepabeigšu." - Maud Casey

Karnevāls un kartupeļu salāti

Labas ziņas, tiem, kam patīk Andrusa Kivirehka grāmata "Kaka un pavasaris" un arī tiem, kam vēl nepatīk (es ceru, ka ne nosaukuma dēļ, kā saka - neskati vīru pēc cepures!): jau pēc nedēļas grāmatnīcās nonāks otrā latviski tulkotā grāmata "Karnevāls un kartupeļu salāti". 

Sadarbībā ar Liels un mazs man bija iespēja grāmatā ielūkoties. Un man patīk. Ne pārāk īsi, ne pārāk gari stāsti maziem klausītājiem un (varbūt?) sagurušiem lasītājiem (ja tiek lasīta kā gulētiešanas pasaka..). Pietiekami jocīgi, lai rosinātu fantāziju un izklausītos gandrīz reāli. Kā grāmatas pieteikumā teikts - asprātīgi un drosmīgi. Tiešām piekrītu. 

Tā nu lai šo priecīgo ziņu padarītu vēl priecīgāku, izdevniecība Liels un mazs piedāvā nebijušu iespēju: pasūtot grāmatu "Karnevāls un kartupeļu salāti" līdz 10.decembrim, visi pircēji piedalās 4 ielūgumu visai ģimenei (t.i., 4 x 4 ielūgumi) uz izrādi "Kaka un pavasaris" izlozē. 

Izrāde "Kaka un pavasaris", kas veidota pēc A.Kivirehka grāmatas "Kaka un pavasaris" motīviem, nesenajā Spēlmaņu naktī atzīta par gada labāko izrādi bērniem. 

Grāmatas cena iepriekšpārdošanas akcijas laikā 7,00 eiro.

Grāmatu par īpašo cenu mājaslapā iespējams pasūtīt līdz 10.12. 2016, no 14. decembra grāmata par standarta cenu būs pieejama šeit, kā arī lielākajās grāmatnīcās visā Latvijā.

Sīkāka informācija par akciju pieejama Liels un mazs mājaslapā. 

Tātad - ja būsi starp laimīgajiem grāmatas pircējiem, 2017.gada janvārī varēsi doties uz galeriju Istaba skatīties izrādi "Kaka un pavasaris". Savukārt, ja būsi Krūmiņu dienu un Liels un mazs Facebook lapas sekotājs, un atstāsi kādu jauku komentāru, iespējams, tiksi pie jaunas grāmatas! ;)

Te pelīte miltiņus mala...

Pavasarī rakstīju par "Ucināmo pantu" grāmatām - latviešu mākslinieces Iritas Tīlanes - Pakalniņas ilustrētām cietā kartona bilžu grāmatām latviešu valodā, kuru izdošanai un nonākšanai veikalu plauktos bija nepieciešams atbalsts. 

Lūk, arī rezultāts! Grāmatas kopš septembra vidus pieejamas apskatei un iegādei teju visās grāmatnīcās. Biedrība "DROŠI un KOŠI" saviem atbalstītājiem jau pateikušies, ticu, ka starp tiem bijāt arī jūs. Paldies, katram, kas savu roku (vai eiro) pie lielā darba pielicis! 

Pirmās trīs grāmatas: "Cepu, cepu, kukuļus", "Sik, sik, sik, sik, kundziņš jāja" un "Te pelīte miltiņus mala" izdevušās tiešām košas un jaukas. Mīlīgas ilustrācijas, ērts formāts, lai turētu gan mazas rokas pašas, gan lielas rokas, kādu mazu klēpī turot. 

Bērni lasa: Vafeļu sirdis

Kas gan var būt labāk, kā ieritināties dīvānā un palasīt grāmatu tādā pelēkā un aukstā dienā kā šī? Tiešām nekas. Ja nu vien vēl krūzi siltas tējas kāds atnestu... :) Un vafeles. Vislabāk vafeļu sirdis. Ir neiespējami lasīt Marijas Parras grāmatu "Vafeļu sirdis" (izdevniecība Liels un mazs) un negribēt vafeles. 

Pirmā "Vafeļu sirdis" izlasīja Anna (8 gadi). Pēc tam vairākas dienas to vien dzirdēju, kā: "Man gribas vafeles. Mammu-u-u-u-u, es gribu vafeles! Uzcepsim vafeles? Nu kad tu uzcepsi vafeles??". Līdz tētis uzcepa meitai vafeles. 

Tagad lasu es. Lieliska no pirmās lapas! Ja vien tituls "Mana mīļākā grāmata" jau nebūtu aizņemts, šī noteikti varētu uz to pretendēt. Prasīju Annai kādu komentāru par grāmatu, uz ko saņēmu lakonisku atbildi: Patika. Kas patika? Patika kā Lēne un Trille sanesa dzīvniekus uz kutera un iztēlojās, ka tas ir Noas šķirsts. Komentāra beigas. :) 
Man šķiet, "Vafeļu siržu" šarms slēpjas niansēs un tādā smalkā humoriņā, kas vietām bērniem varbūt paslīd garām. Var būt. Piemēram, tad, kad Lēne un Trille spriež, ka būtu gan vareni, ja būtu kāds īsts laupītājs, pret ko cīnīties, un vectēvs gluži nevainīgi nosaka: "Uzaicināsim vectanti ciemos uz tēju." ... :D
Varbūt tieši tāpēc grāmata patīk gan mammai, gan bērniem - katrs tajā sadzird ko sev. ;) 
Vēl ir tā, ka lasu un salīdzinu ar saviem bērniem. Brīžiem nodomāju - fū, labi, ka tie nav manējie! :D Brīžiem atkal notikumi šķiet gluži reālistiski, lai jau rīt varētu notikt tepat pie mums. 

Šo noteikti varat likt savā Ziemassvētku dāvanu sarakstā, ja tāds jums ir! 

Te varat noklausīties grāmatas fragmentu. Lasa tās tulkotāja Jolanta Pētersone. 

*     *     *

Pievienoju arī vafeļu recepti no mūsu omes krājumiem. Paredzu, ka var noderēt! :D

Nepieciešams:

• 500 g margarīna
• 10 olas
• 2 glāzes cukura
• 1 glāze piena
• 2 glāzes miltu
• vanilīncukurs (viena maza standartizmēra paciņa)

Izkausē margarīnu, mazliet atdzesē, taču tā, lai atkal nesacietē. Pa vienai, visu laiku maisot, pievieno olas. Svarīgi nesasteigt un tiešām pievienot pa vienai olai. Tad pievieno cukuru, pienu, miltus un vanilīncukuru. Mīklai jāsanāk šķidrai, tekošai.

Uzsilda panniņu un aiziet! Vafele gatava, kad kļūst zeltaini brūna (burtiski pāris minūtes, vai pat tikai 1 minūte). Gatavās vafeles var satīt tūtītēs vai rullīšos, vai atstāt vienkārši plakanas - kā patīk! Var ēst tāpat un var pildīt ar saldējumu, kādu krēmu vai augļiem. Ja vēlaties tīt, tas jādara gandrīz uzreiz, tiklīdz vafele noņemta no pannas. Jau pēc mirkļa būs par vēlu. ;)

Labu apetīti un labu lasīšanu!

Pirmie soļi putnu pazīšanā

Pēdējā laikā domājot par mācīšanu un mācīšanos atkal un atkal nonāku tai pašā "vietā". Saskaņā ar teoriju mācīšanās notiek no praktiskā uz abstrakto. T.i., ejam pastaigā, redzam interesantu putnu, pavērojam to, uzzīmējām savā piezīmju kladītē, ejam mājās un meklējam grāmatā, kā to sauc. Vai, piemēram, ieraugām akmeni, apskatām, izpētām, varbūt paņemam līdzi, apskatām zem mikroskopa, pamēģinām paurbināt, salīdzinām ar citiem. Un tad, tikai pēc tam lasām grāmatā, kas tas par akmeni. 

Taču: tādā veidā varbūt paejam garām KAUT KAM, ko nepamanām, tāpēc ka nezinām uz ko skatīties? Ņemsim to pašu piemēru par putniem. Teiksim, putni nemaz sevišķi šobrīd neinteresē. Vismaz ne ļoti. Tad nu ejot pastaigā un redzot putnus, nepievērsīsim tiem sevišķi daudz uzmanības. Un nezināsim, ka esam redzējuši sevišķi retu putnu! Jo nezināsim, ka tas, ko redzējām, bija sevišķi rets putns... 

Tad nu nonāku tajā iepriekšminētajā "vietā" - vai varētu būt, ka reizēm tomēr mācīšanās sākas no abstraktās puses un tad virzās uz praktisko? Piemēram, izlasu grāmatā par karalisko paradīzes putnu, uzzinu, ko viņš ēd, cik skaists ir, un tikai tad dodos uz zooloģisko dārzu cerībā, ka ieraudzīšu. Praktiski apskatīšu. Tā pirmā dzirkstele ir bijusi pavisam abstrakti vārdi grāmatā, taču izraisījusi veselu virkni domu un plānu, un visbeidzot arī gluži praktisku rīcību. 

Jo vairāk domāju, jo vairāk pārliecinos, ka no abstraktā uz praktisko ir reāls mācīšanās veids. Reizēm taču lietas šķiet pavisam vienkāršas, parastas un neinteresantas, bet izlasot par tām grāmatā brīnumainus faktus, ieraugām gluži citā gaismā! Un tāda mācīšanās notiek pati no sevis, jo it kā jau neko nemācies. Vien dari to, kas tiešām patīk - lasi grāmatu. Taču izrādās, ka pēc tam zini gan, kuram garšo gliemeži un kurš, savukārt, pieprasa dienvidu augļus. Varētu teikt - anskūlings (unschooling - no angļu valodas, "nemācīšana"). Pat pavisam droši teikšu, ka šis ir pašmācības jeb anskūlinga ceļš. Taču arī šajā ceļā noder ceļveži - ieteikumi labām grāmatām, dzīvām grāmatām, ko vēl izlasīt.

Viena tāda brīnumainu lietu pilna grāmata ir Ievas Samauskas un Ievas Jurjānes "Čarlīnes deguns". Man gribētos teikt, ka tā ir kā pirmie soļi putnu pazīšanā. Pirmie soļi tāpēc, ka grāmata nemaz nav par putniem. Grāmata ir par Čarlīni. Taču to izlasot, Anna zina un var pateikt, ko kurš putniņš ēd un kādā krāsā ir. Tā ka tomēr par putniem. Turklāt tai komplektā ir putnu burtnīca! Apraksti tik dzīvi, ka gluži neviļus pieķeru sevi pielaikojam dažādus putnus deguna vietā un iztēlojamies, kā būtu, ja mans deguns - cīrulis sadomātu mosties līdz ar rītausmu. Nu traki būtu!  

Tomēr mans deguns pavisam mierīgi guļ, cik ilgi vien tam ļauju, ko nevar teikt par meitu - manu agro putniņu. Ko gan citu lai viens cilvēks agrā rītā dara? Protams, lasa grāmatas. "Čarlīnes deguns" bija pašā laikā 8gadniekam, kam patīk lasīt. Tikpat labi derēs arī 10gadniekam un arī 30gadniekam. # Jo mācīties nekad nav par vēlu. 

* Noteikti nepalaidiet garām rītdienas (23.08.2016.) Grāmatu pārvākšanos izdevniecības Liels un mazs pagalmā, Tērbatas ielā 49/51! Jau no plkst.12:00 un līdz pat 19:00 grāmatas par 1, 2 vai 3 Eur. Lai ziemas vakaros un arī rītos būtu ko darīt. ;)

Jauna grāmata maziņajiem - Ucināmie panti

Sveiciens pavasarī! Meita šodien, šortiņos un īso roku krekliņā ģērbusies, svinīgi pāršķīra lapu kalendārā un uz manu aizrādījumu par ziemai nepiemērotu tērpu atteica, ka ziema sen beigusies. Ir taču PAVASARIS! :D

Šai pavasarīgā noskaņā priecājos jums pastāstīt par kādu jaunu projektu, kam šobrīd nepieciešams atbalsts. Ik pa laikam lasot ārzemju autoru blogus vai "šķirstot" bookdepository.com katalogu priecājos par superskaistām, interesantām vai kā citādi uzrunājošām grāmatām, ko labprāt iegādātos arī saviem bērniem, taču... tās ir angļu valodā! Katrreiz nodomāju, ka forši būtu arī latviski tādas. Lūk! - tas arī notiek. Biedrība "DROŠI un KOŠI" jau vasaras beigās plāno izdot pirmo no piecām "Ucināmo pantu" grāmatiņām, kas paredzētas bērniem vecumā no 1 - 4 gadiem.

Par ucināmajiem pantiem mēdz saukt tekstus, ko pieaugušais skaita un ko pavada kustības – spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām. Parasti ucināmos pantus sāk skandēt bērna otrajā dzīves pusgadā, kad mazais sāk aptvert teksta nozīmi un pats spēj nosēdēt klēpī.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir „cepis kukuļus”, „vārījis pelei putru” vai ticis šūpots uz ceļiem. Mazie ucināmie panti atgādina par tālu kopā pavadītu laiku ar mūsu vecākiem vai vecvecākiem: pieskārieniem, smiekliem, pirmajiem līdzi izteiktajiem vārdiem.  Savukārt šāda darbošanās ar mūsu bērniem, veicina bērnu vispārējo fizisko attīstību, palīdzot maņu un motorikas attīstībai, bagātina bērna garīgo pieredzi, ļaujot viņam iepazīties ar tautas kultūras daļu - folkloru, un sniedz īpašu tuvību, kas veicina veiksmīgas personības attīstību, mācoties veidot saskarsmi ar pārējiem ģimenes locekļiem. 

Kopā šai sērijā iecerētas 5 grāmatiņas. Tomēr, lai tās varētu nonākt veikalu plauktos, izdevējiem nepieciešams atbalsts. Šobrīd un vēl līdz pat 31.martam katram iespējams noziedot kādu eiro projekta atbalstam: 

 https://projektubanka.lv/projects/ucinamie-panti-mazulisiem

Biedrību "DROŠI un KOŠI" jau pazīstam no grāmatiņām par Mazo Mulu, kas pēta dažādus mākslas darbus (iepriekš rakstīju par "Mula un portrets", kā arī "Ainava kopā ar Mazo Mulu"). Mulas sērijā nu jau iznākušas četras grāmatas.

Lai radošs pavasaris! 

 

Bērnu piecas mīlestības valodas

Šovakar kāda īpaša draudzene atsūtīja linku uz rakstu "10 labākās grāmatas, ko izlasīju 2015.gadā". Laikam jau tāpēc, ka kādas no tām arī es izlasīju un man tiešām patika, savukārt kādas citas tad nu tagad ieliku savā wishlistā nākamajam gadam. Taču šis raksts pamudināja atskatīties uz manis 2015. gadā izlasītajām grāmatām. Un - protams, protams ir vismaz viena, par kuru noteikti vēlos pastāstīt un noteikti vēlos ieteikt VISIEM. :)

Gerija Čepmena un Rosa Kempbela "Bērnu 5 mīlestības valodas"

Iespējams, būsiet lasījuši Gerija Čepmena grāmatu "Piecas mīlestības valodas", kas nu jau pirms kāda laika izdota latviešu valodā. Arī bērnu versija pamatā ir par to pašu, tomēr mazliet citādāka. 5 dažādi veidi, kā sajūtam/saprotam mīlestību: 

• fizisks pieskāriens,
• atzinības vārdi, 
• kopā pavadīts laiks, 
• dāvanas, 
• palīdzības darbi/pakalpojumi. 

Grāmata palīdz saprast, kura no šīm mīlestības valodām ir mūsu bērnu valoda, kas bija galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos to lasīt. Izrādījās gan, ka ar bērniem nekas nav tik vienkārši. Līdz apmēram 5 gadu vecumam, vai pat skolas uzsākšanas vecumam arī bērni paši vēl nezina, kura ir viņu mīlestības valoda, tāpēc tiekot izmēģinātas visas pēc kārtas - kādu laiku ļoti svarīgas ir dāvanas, tad kopā pavadītais laiks, pēc tam - atzinības vārdi, vēl pēc kāda laika - bērnam patīk, ja viņam palīdz, un tā 5 gadus. :) Principā bērniem vajadzīgs tas viss un bieži - viss reizē! No vienas puses, šķiet, ka skaidrību šāda atziņa nedod, tomēr no otras puses - beidzot skaidrs, ka viss pareizi. Manam bērnam tiešām vajag to visu un visu vajag reizē. Saņemt apstiprinājumu tam, ko it kā jau tāpat esi sapratis, dod zināmu gandarījumu. :) 

Svarīga nianse, par ko iepriekš nebiju aizdomājusies - mīlestības valodas otra puse. Šīs pašas valodas mēdzam izmantot arī, lai bērnus audzinātu, kas bieži vien izpaužas kā sods. Nevajadzētu sodīt bērnu caur to veidu, kas viņam vissvarīgākais. Piemēram, bērns, kura mīlestības valoda ir fizisks pieskāriens, pērienu uztvers kā pasaules galu. Tas viņu ievainos līdz dvēseles dziļumiem. Savukārt, vārdisks rājiens tiks uztverts daudz mierīgāk. Turpretī bērns, kura mīlestības valoda ir atzinības vārdi, daudz nesatrauksies par pērienu, taču asus vārdus pārdzīvos ārkārtīgi dziļi. 

Šo novēroju attiecībā uz saviem dēliem. Viens, saņēmis rājienu, aizskrien dziedādams, it kā nekas nebūtu bijis, bet reiz dabūjis pa dupsi, bija ārkārtīgi aizvainots, paslēpās visdziļākajā stūrī un no sirds izraudājās. Otram, savukārt, katrs skarbāks vārds liek sarauties mazam mazītiņam. Mūsu kā vecāku uzdevums ir pazīt savus bērnus un mīlēt viņus, cik labi vien iespējams. Sāpes un bēdas jau nāks tāpat. 

Ja šobrīd grāmata nav pieejama, vai nav tam laika, šeit kāda mamma izveidojusi galveno ideju apkopojumu uz vienas lapas: Five Love Languages, Printable Mom Guide (angliski gan).

Mīlēsim savus mazos un lielos. 

 

"Beidzot vēl brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns,

 kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds 

 un ja ir kas cildināms, par to domājiet!" 

- Pāvila vēstule Filipiešiem 4:8

Tūkstoš dāvanu latviski

Jaunums, ar ko nevaru nepadalīties: Annas Voskampas grāmata "Tūkstoš dāvanu" nu lasāma arī latviešu valodā!!!

Jau iepriekš rakstīju, cik ļoti patīk šī grāmata: Tūkstoš dāvanu. Un joprojām. Un atkal. :) Nu tā pieejama latviski, izdevniecība "Zvaigzne ABC". 

Kā būtu ar nelielu izaicinājumu šai janvāra dienā? Izaicinājums visam gadam uz priekšu: vai vari saskaitīt 1000 dāvanu savā ikdienā? Lielas un mazas un citiem neredzamas? Ja katru dienu ieraudzītu vien 3 lietas, kas iepriecina, līdz gada beigām vesels 1000 dāvanu būtu saņemtas! 

Pētījumi apliecina, ka pateicīgi cilvēki ir par 25% laimīgāki, spēj veiksmīgāk sasniegt savus mērķus, ir enerģiskāki un mērķtiecīgāki. Kurš gan to negribētu??! Tātad: katru dienu pierakstām 3 dāvanas. Kurš pievienojas? 

P.S. Ja vēlies būt daļa no ļoooti plašas dāvanu skaitītāju sabiedrības, pievienojies aicinājumam blogā A Holy Experience. Tur arī plašāka informācija, ierosmes, izaicinājumi un vēl vairāk dāvanu! 

*   *   *

The Joyful Child: Montessori, Global Wisdom for Birth to Three

Vai atceraties pagājušā gada Krūmiņu dienu dzimšanas dienas dāvanu lasītājam? Tā bija šīs grāmatas, The Joyful Child, 2.daļa: "Child of the World: Montessori, Global Education for Age 3 - 12+". Otro daļu pati neesmu lasījusi, taču jau sen gribēju pastāstīt par pirmo - "The Joyful Child: Montessori, Global Wisdom for Birth to Three". 

Grāmata nav pārāk bieza (lai gan tas, iespējams, katram nozīmē ko citu), ir daudz bilžu, taču visas melnbaltas. Tā mana pirmā vilšanās. :) Kaut kā pierasts, ka Montessori grāmatas ir skaistas un krāsainas. 

Šo grāmatu ieteiktu "jaunajiem" vecākiem (neatkarīgi no gadu skaita) un tādiem, kas neko daudz nezina par Montessori pedagoģiju. Grāmata ir vairāk vispārīgs apraksts par visu ko - kā pamanīt bērna spējas un intereses, kā mācīt apģērbties, ēst, kādas pirmās rotaļlietas piedāvāt, kā uzsākt lasīt/rakstīt mācīšanos, kā iekārtot istabu utml. 

Tiem, kas ar Montessori pieeju pazīstami jau ilgāk, būs maz kā jauna. Tomēr - atkārtošana zināšanu māte, vai ne? Tas, ka "jebkura lieka palīdzība ir kavēklis bērna attīstībā", viegli aizmirstas. Tāpēc nenāk par ļaunu no jauna izlasīt, pirms steigties palīgā. 

Grāmatā atrodamas ierosmes dažādiem viegli īstenojamiem uzdevumiem un vingrinājumiem, kā arī autores novērojumi par bērnu audzināšanu pēc Montessori pieejas dažādās pasaules valstīs, tai skaitā Krievijā, Butānā, Taizemē un Japānā. Gana eksotiski, es teiktu. 

Tomēr ne visam varu 100% piekrist. Vesela nodaļa veltīta mazuļa pirmajam papildēdienam, kur aprakstītais ļooooti atšķiras no man pieņemamā. Taču nepretendēju ne uz vienīgo, ne pareizāko viedokli šai jautājumā. Kādam varbūt tieši šis būs noderīgs. 

Viena atziņa, ko noteikti guvu tieši no šīs grāmatas (un kas noteikti būtu jāsaprot katram vecākam) - bērns pats no sevis nezina, ko nozīmē "nē!". Arī tas viņam vispirms jāiemāca! Tik vienkārši un tik sarežģīti reizē. :) 

Kur rast iedvesmu? jeb "Mula un Portrets" + DĀVANAS :) (papildināts 16.12.2014.)

Sveiciens visiem decembra vidū! Kā veicas ar Adventa kalendāriem? Vai paspējāt uztaisīt un nu ik dienas ir kas jauns ko padarīt?.. Mūsējais galu galā tapa jau atkal pēdējā naktī. Burtiski - pēdējo zvaigzni pieliku ap 3.00. Precīzāk jāsaka: tas tapa tik agrā rītā, ka pat bērni vēl čučēja. ;) 

Ja nu kalendārs jums ir, bet konkrēta uzdevuma katrai dienai nav (zinu, ka dažās ģimenēs jaunās dienas lapiņa nemanāmi ieslīd savā vietā tikai iepriekšējās dienas vakarā...), noteikti varu ieteikt kādas mākslas aktivitātes. Bērni ir radoši pēc definīcijas, vai varbūt tieši pretēji - ārpus visām definīcijām! Arī pats jēdziens "māksla" mūsdienās kļuvis tik stiepjams un grozāms, ka grūti atrast kaut ko, kas nav māksla. Tas iedrošinājumam - ja nu kādam šķiet, ka māksla nav priekš viņa. Tomēr reizēm vajadzīgs mazliet iedvesmas no malas, vai ne? Tāpēc...

Vai esat pamanījuši mazās Mulas jaunāko grāmatiņu? Iepriekš stāstīju par pirmo grāmatu "Ainava kopā ar mazo Mulu", tai sekoja otrā daļa: "Dzīvnieki mākslas darbos", un nu jau lasāma/pētāma/darāma trešā grāmata - "Mula un Portrets". 

Ja līdz šim vēl neesat lasījuši un pat ne pašķirstījuši nevienu no Mulas grāmatiņām, apraksts būtu šāds: neliela izmēra (lielāka par A5, bet mazāka par A4), plāna (~40 lpp.), ērti mazās rokās noturama, mīkstos vākos, izglītojoša rakstura, par mākslu vispār un tieši latviešu mākslinieku darbiem, Ingas Beitiņas, Kristīnes Morozovas, Martas Pallo radīta, ar Reiņa Pētersona ilustrācijām. 

Mula ir maza, sarkanmataina meitene, kam interesē viss uz pasaules. Nu, tā šķiet man. :)  Par visu, ko atklāj, Mula pastāsta arī citiem bērniem; vienkāršā un saprotamā valodā.  

Jaunākajā grāmatā Mula kopā ar vecākiem dodas uz mākslas muzeju un pēta portretus. Grāmatā atrodams skaidrojums par to, kas vispār ir portrets un kā tāds top, kā arī lasītāji tiek iepazīstināti ar vairākiem latviešu gleznotājiem, kuri strādājuši portreta žanrā - mazliet no biogrāfijas, mazliet par konkrēto mākslas darbu. Brīva vieta atstāta radošām izpausmēm - ierosmes dažādiem uzdevumiem, sākot ar fona piezīmēšanu kādai gleznai, līdz mākslas darba "kopēšanai", protams, dodot arī norādes un atklājot knifiņus, kā tad tas īsti darāms. 

Lai gan grāmatas mērķauditorija norādīta kā 5 - 12 gadus veci bērni, arī es katrreiz uzzinu daudz kā jauna. Viens no maniem atklājumiem - cik dažādi var būt portreti! Piemēram, kuras no tālākajām sešām gleznām, jūsuprāt, būtu saucamas par portretiem?

Attēls: antonia.lv

Attēls: vezur.lv

Attēls: mmsalons

Attēls: Olga Godovaniuc Art

Attēls: webneel.com

Attēls: wikipedia

Es tagad zinu, taču atzīstos, ka biju patiešām pārsteigta. Tāpēc izaicinu arī Tevi - izpēti, kuri tad ir portreti! :)

Mulas vecāku vārdi, starp citu, nav zināmi... Šai sakarā pat ir izsludināts konkurss - nosūtiet savu versiju par vārdiem Mulas autoriem un īstāko vārdu autors saņems ierāmētu Mulas ģimenes portretu! 

Man kā mammai ļoti patīk grāmatā rodamās idejas par to, kā vispār ar bērniem runāt par mākslu - ko teikt, ko jautāt, ko papētīt... Viens no uzdevumiem, kas, iespējams, attiecināms gandrīz uz katru gleznu, kurā attēloti cilvēki: sarunu risināšana starp mākslas darba personāžiem. Piemēram, Aleksandras Beļcovas gleznā "Pašportrets ar meitu", kā izrādās, risinājusies šāda saruna: 

mamma: "Kāpēc neesi skolā?"
meita: "Tāpēc, ka mēs spēlējām spēli, un tas, kurš nebija noķerts..."
mamma: "Un kas tālāk?"
meita: "Tas bija zaudētājs. Tas gāja uz mājām."

Atradu to ierakstītu grāmatā. :) 

Vēl viens uzdevums, kas jau kādu laiku tā vien aicina, bet vēl nav sanācis - pašportrets. Šķiet tik vienkārši - nolikt blakus spoguli un sevi uzzīmēt... Tikai ceļš no domas līdz darbiem tik ātri nepaveicams. Gan jau pienāks kārta arī tam! Turklāt būtu interesanti redzēt, kā sevi redz bērns. Ja šādu uzdevumu atkārtotu ik pa gadam vai pāris gadiem - varētu pat izveidot bērna pašportretu laika līniju... 

Gan bērniem, gan man ļoti patīk Mula. Pat ja neesmu mākslinieks un pat ja nekad nebūšu, tomēr mākslu pazīt varu arī es. Esmu gan dzirdējusi komentārus par to, ka mākslas albumiem nemaz nav par sliktu būt lieliem, bieziem un smagiem - tas tikai vairojot to svarīgumu un cienīgumu. Var jau būt, ka tā. Taču Mula nemaz ar' nepretendē būt par Mākslas albumu. Tās ir grāmatas bērniem, iespējams, pirmās mākslas grāmatas, un dod iedvesmu un iespēju aptaustīt un izpētīt lielo, smago MĀKSLU bez tā pārliekā svarīguma plīvura. Kāda jēga pasaulē no lietām, ko nedrīkst aptaustīt, pagaršot vai pa grīdu paripināt?.. 

 Un nu par dāvanām!

*   *   *

Ir atkal gluži nemanot pagājis gads, ir atkal decembris un ar pateicību un prieku atkal varu svinēt bloga "Krūmiņu dienas" dzimšanas dienu! Kā jau pēdējos gados ierasts, savā priekā gribu dalīties ar Jums un pasniegt dzimšanas dienas dāvanu kādam no lasītājiem. Šogad dāvana pavisam īpaša - sadarbībā ar biedrību "DROŠI un KOŠI" kāds no Jums saņems visu trīs līdz šim iznākušo Mulas grāmatiņu komplektu!

Lai piedalītos dāvanas izlozē, kas notiks 2014.gada 16.decembrī, Jums jābūt/jākļūst par bloga sekotāju (Google drauga savienojums, pašā lapas apakšā), jādraudzējas ar Mulu (Facebook lietotājiem: www.facebook.com/mazaMula; draugiem.lv lietotājiem: www.draugiem.lv/mazamula) un jāatstāj kāds jauks dzimšanas dienas novēlējums tepat, bloga komentāros. :) 

*   *   *

(papildināts 16.12.2014.)

Ta-ra-ta-taa! Bungu rīboņai atskanot, svinīgi paziņoju, ka dzimšanas diena oficiāli sagaidīta un skaisti pavadīta. Paldies visiem sveicējiem par jaukajiem novēlējumiem. Esmu priecīga par katru komentāru, tas ļauj sajust, ka Jūs lasāt, ka patīk un kopā ir labi. Tā turpināsim. ;)

Un nu tas svarīgākais - sadarbībā ar RANDOM.ORG dzimšanas dienas dāvanu saņem....

Sarmīte Lasmane!!!

Lūk, tā izskatījās visu dalībnieku sarakstiņš un random.org izlozētais cipariņš:

 



Apsveicu Sarmīti ar trīs skaistajām Mazās Mulas grāmatiņām. Sazināšos ar Tevi personīgi!

Lai priecīgi un radoši Jums un mums!

Paldies par Jūsu komentāriem!

Tūkstoš dāvanu

Vai esat pamanījuši tepat, Krūmiņu dienu kreisajā malā, mazliet uz leju paskrullējot, saiti uz blogu A Holy Experience? Tā autore, Ann Voskamp,  ir arī vairāku grāmatu autore. Viena no tām - „one thousand gifts - a dare to live fully right where you are”. Jau ilgāku laiku gribēju šo grāmatu izlasīt, nu beidzot tas ir noticis. Un saku, ka tā ir lieliska. Varbūt tiešām ne priekš visiem, bet tik un tā - lieliska!

Viss ir dāvana. Un viss ir žēlastība. Arī sliktajās dienās. Autore aicina pārvērtēt, ko tieši saprotam ar svētību? Žēlastību? Dāvanu? Ja kāds nonācis bēdu pilnā situācijā, esam neizpratnē, kāpēc gan labam cilvēkam tāāādas lietas notikušas? Tiek jautāts un meklētas atbildes, izdomāti visvisādi skaidrojumi. Ja vēl cietušais ir kristietis, tad pārējiem brāļiem un māsām uzreiz skaidrs, ka tās ir grēka sekas. Dieva sods. Bet Dievs mūs mīl. Patiešām mīl. Ja vien ļaujamies būt mīlēti. Dieva domas par mums ir miera un glābšanas domas, ne iznīcināšanas. Kāpēc gan par visām parastajām dienām, kurās nekas TĀĀĀDS nenotiek, nejautājam, kāpēc tās mums dotas? Tās uzskatām par pašsaprotamām. Tādām, kas mums vienkārši pienākas. Vai tiešām tā ir? Varbūt uz dzīvi jālūkojas pavisam no citas puses, un katra klusi nodzīvota diena, mierīgi darot savu darbu, ir vislielākā dāvana, Dieva žēlastība pār mums. Jo varēja būt arī citādi.

Autore Enna atrada savu ceļu ārā no depresijas caur tūkstoš dāvanām. Tā vietā, lai skaitītu bēdas un iemeslus būs nelaimīgai, viņa sāka skaitīt dāvanas un drīz atklāja, ka pateicība par mazajām lietām ved pie liela prieka. VISS ir žēlastība. Viņa sāka pierakstīt katru lietu, katru mazu prieciņu savā ikdienā. Sākot ar ziepju burbuļu varavīksni netīro trauku pilnā izlietnē, līdz milzīgam mēnesim zemu pie debesīm un fantastiskam saullēktam virs Grenlandes.

Enna ir fermera sieva un sešu bērnu mamma, kas audzē cūkas un kviešus parastā Kanādas fermā. Viņas ikdienu aizpilda netīrā veļa, netīrie trauki, un visas citas parastu sieviešu parastas lietas. Un vēl - pirmās bērnības atmiņas, kurās smagā mašīna sabrauc viņas gadu veco māsiņu. Dzīve pēc tam vairs nekad nebija kā agrāk. 

Eucaristeo – no grieķu valodas: pateikties, būt pateicīgam, pienest pateicību

Viss evaņģēlijs šai vienā vārdā kopā saņemts – būt pateicīgam un pienest pateicību. Vienmēr par visu pateicieties Dievam. Un dodiet pateicību. Dot ir darbības vārds. Tātad būt pateicīgam prasa kaut kādu rīcību. Ne tik vien gaidīt dāvanas un svētības, bet pašam būt par svētību. Tas ir ceļš uz priekpilnu un laimīgu dzīvi, pēc kādas cilvēki tiecas. Dieva apgrieztā matemātika – jo vairāk dodam, jo priecīgāki esam. Tik pilnīgi pretrunā tam, ko pasaule prasa un saka, ka grūti  noticēt. Un tomēr – Jēzus pateicās, pārlauza maizi un deva to ļaudīm, un visiem pietika. Viņš varēja to paturēt tikai sev, bet pateicās, pārlauza un deva VISIEM. Un VISIEM PIETIKA. Pateicība ir atslēgas vārds uz prieku. Kā autore saka, šī nav nekāda Poliannas prieka spēle. Arī par neglīto un briesmīgo pienesot pateicību, tas vēršas tīrā priekā.

VISS ir žēlastība.

Paldies par jūsu komentāriem!

The Rhythm of Family

Mana "Gada grāmata". Šī gada labākā izlasītā grāmata. Atšķirībā no daudzām citām manā sarakstā, šī nav teorijas grāmata. Nekādu pamācību, nekādu pareizo atbilžu. Tikai dzīves un pasaules izjūta, kas man tā patīk. Ģimene, kurā aug 5 bērni (līdz šim ;) ), izvēlējusies dzīvi laukos, dzīvi saskaņā ar dabas ritumu. Bērni tiek mācīti mājās (mājmācībā), mamma raksta grāmatas un blogo, tētis ceļ un būvē.

Pieci kaķi

Šajā nedēļā A sāka lasīt! Tas mums visiem liels notikums. Jau kādu laiku uz to tika neatlaidīgi iets (ne no manas puses; meita pati ļoti gribēja un trenējās visādos veidos, līdz kādu dienu saka: tur rakstīts "TOP"!). Un kādas gan jaunas iespējas tas paver!! Pati lasa grāmatas, lasa visu, ko var ieraudzīt uz ielas (reklāmas stabi, veikali, dažādas lapeles, teksti uz auto, uz garāmgājēju apģērbiem utt.utjpr.) un nu var arī izlasīt īsziņas ;)! 

Viena no pirmajām izlasītajām grāmatām - Bikibuks Nr.3, Vilmas Delles "Pieci kaķi". 

Daudz esmu dzirdējusi kritiku par šobrīd piedāvājumā esošajām grāmatām ar birku "pirmā lasāmgrāmata":

pārāk maz teksta, pārāk daudz teksta, pārāk vienkāršoti teksti, pārāk tukši teksti, vēl trakāk, ja vārdi sadalīti pa zilbēm. Bērns taču mācoties lasīt, nevis ir garīgi nepilnīgs. 

Nu, šis nav mans viedoklis, tikai pieminu, ko par pirmajām lasāmgrāmatām esmu dzirdējusi! 

Tāpēc vēl jo vairāk priecājos par Bikibukiem! Pirmās sešas šīs sērijas grāmatiņas mums uzdāvināja. Mazas, mazas grāmatiņas, katrā viens dzejolītis. Citi (kā šis par Pieciem kaķiem) man zināms, citi - ne tik zināmi, bet visi īsi. Katrā lappusē maksimums viena rindiņa, līdz ar to pietiekami vienkārši, lai tikko lasīt iemācījies cilvēks tiktu galā, tai pat laikā - pietiekami izaicinoši un noteikti - laba literatūra. 

Kad pāris reižu izlasīts, dzejolītis it kā pats no sevis arī paliek prātā (tiem, kas jau sāk gatavoties Ziemassvētkiem... ;)).

Lai rokas un prāts būtu līdzsvarā: taisām piecus kaķus! (Galu galā nācās taisīt 10 kaķus, jo katram, protams, vajag SAVUS 5 kaķus.)

Kaķiem nepieciešams:

• tualetes papīra rullīšu iekšiņas;
• guašas;
• krāsaina dzija ūsām un astēm;
• līmlente;
• pielīmējamās actiņas (var, protams, iztikt bez un acis uzzīmēt pats!).

Rullīša augšdaļu ieloka, izveidojot austiņas. Nokrāso ar guašām. Kad viss nožuvis ar līmlenti (vai citādi) pielīmē actiņas, ūsas un astes. 

Astes taisījām uzpinot dzijas pīnīti. A tika galā pilnībā pati. Pē es palīdzēju. 

Kādas grāmatas jūsu lasītiesācēji lasa?

Paldies par jūsu komentāriem!

Rīt izvēlēsimies skatu un zīmēsim ainavu, labi, mammu?

Viena maza grāmatiņa, bet nevaru nepastāstīt.

Kā teikts oficiālajā paziņojumā presei:

"Līdz ar šo izdevumu tiek aizsākta izglītojoša mākslas grāmatu sērija bērniem par Latvijas vizuālo mākslu. Kopā iecerēts veidot četras sērijas daļas, katra būs veltīta kādam mākslas žanram: ainavai, portretam, dzīvnieku atveidojumiem mākslā un klusajai dabai.

Pirmajā grāmatā „Ainava kopā ar mazo Mulu” lasītājiem būs iespēja iepazīties ar ainavas žanru un mākslas terminiem, kā arī Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgiem ainavu gleznotājiem. Teksti veidoti kā Mulas un viņas drauga mākslinieka saruna par ainavu glezniecību, aicinot ieskatīties vērīgāk mākslas darbos. Liela grāmatas daļa ir atvēlēta praktiskiem uzdevumiem, kas ļauj bērniem aktīvi līdzdarboties, rosina paust savas pārdomas un palīdz labāk izprast mākslas darba radīšanas gaitu."

Īsos vārdos galvenie fakti izklāstīti. Vēl tik jāpiebilst - grāmatas ilustrāciju autors ir Reinis Pētersons, latviešu ilustrators, animators, mākslinieks un gleznotājs. Turklāt arī 2 bērnu tētis. Tas varētu nozīmēt - viņš zina, kas patīk bērniem un kā ar viņiem "runāt". Arī pieredzes Reinim netrūkst. Paskatoties portfolio - šķiet, katru otro Liels un mazs grāmatu ilustrējis (piemēram, Mufa, Patiess stāsts par Čingo Babu, Lupatiņi, Līze Analīze, Biki Buki dzejolīši (ne visi, bet daži))! Vēl īsāk - jūs jau sapratāt, lielisks mākslinieks grāmatai par māksliniekiem. :) 

Man, kā no mākslas neko daudz nezinošai, grāmata šķiet lieliska jau tāpēc vien, ka vienkāršiem vārdiem iepazīstina ar svešo mākslas pasauli. Ne par daudz, ne par maz, bet tieši pietiekami terminu un jaunas informācijas gan nezinošai mammai, gan izzināt gribošam bērnam. Ļoti patīk, ka iekļautas arī īsas (tikai viena rindkopa), bet kopskatu dodošas pieminēto mākslinieku biogrāfijas.
Manuprāt, grāmatai ir arī labs izmērs - tā nav liela un smaga, kā enciklopēdijas mēdz būt, ko bērns lāgā nemaz nevar rokās noturēt, kur nu vēl izpētīt. 

Žēl vienīgi, ka grāmatā iekļautas tikai iepriekšējo paaudžu mākslinieku gleznas. Tikai viens no viņiem vēl ir dzīvs. Būtu interesanti un vērtīgi redzēt arī kādu šodienas meistaru darbus. Kā to intervijā žurnālam Santa (Santa, 07/2013) stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, var rasties sajūta ka pēdējos 50 gados neviens neko Latvijā neglezno, jo muzejos šādi darbi atrodami nav. 

Reiz lasīju, ka topošajiem juvelieriem sākumā dod strādāt ar pašiem īstākajiem, skaistākajiem dārgakmeņiem. Šķiet jocīgi, bet tam pamatā ir gudra doma. Strādājot ar pašu labāko, viņi iepazīst materiālu līdz sīkākajām niansēm, līdz vēlāk jau ar vienu acs uzmetienu spēj atšķirt "īstu" mantu no dažādiem viltojumiem. Līdzīgi arī ar mākslas darbiem: "kad būsi redzējis 1000 labas gleznas, sapratīsi, kāpēc šī tāda nav". (Pēdējo frāzi kaut kur kādreiz esmu noklausījusi. Nudien nezinu, kur, kad un kāpēc. Taču tā ir tik trāpīga, ka palikusi prātā, šķiet, uz mūžu.) Tāpēc - rādīsim bērniem pēc iespējas vairāk īstas un labas mantas! 

Kā jau minēts oficiālajā paziņojumā, grāmatā iekļauti vairāki uzdevumi, ko bērniem pašiem paveikt - izkrāsot gleznu pēc numuriņiem, uzzīmēt pašiem, papildināt pusiesāktu gleznu, izmēģināt jaunas tehnikas, sameklēt atšķirības. Tāda kā "hands on" vai "ar visām maņām" pieeja, kas sasaucas ar aktuālajām alternatīvajām pedagoģijām (Montessori, Valdorfs, Regio Emilia). Ļauj uzreiz praktiski izmēģināt kā ir zīmēt uz balta vai uz melna fona, ar akvareļiem vai krītiņiem u.c. 

Jāsaka, mums (gan man, gan bērniem) grāmata patīk. Kad teicu A, ka rakstu par grāmatu, viņa 3x pārvaicāja, vai uzrakstīju, ka "grāmata ir forša!". :) Un tā tiešām ir. Tāpēc: jā, uzrakstīju. Un ar nepacietību gaidu nākamās sērijas grāmatas. Pat nezinu - vairāk bērnu vai sevis dēļ! ;)

Šķiet, ka visprecīzāk par to, vai "Ainava kopā ar mazo Mulu" sasniedz vai ne savu mērķauditoriju, liecina manas 5 gadīgās meitas teiktais pēc grāmatas izlasīšanas: "Rīt izvēlēsimies skatu un zīmēsim ainavu, labi, mammu?". Un mēs zīmējām. :)

P.S.1 Nezinu, kā puišiem, bet meitenēm visnotaļ saistoša ir arī pati Mula. Redzējām Mulas lellīti, un tagad kā vien ierauga grāmatu, tā prasa man tādu lelli! :)

P.S.2 Ko vēl domājam par mākslu un mazo Mulu skatieties 7.oktobra raidījumā "Viss notiek!" (LTV1)

Paldies par jūsu komentāriem!