Kad biju maza un arī ne tik maza - principā varētu pat teikt visnotaļ nesenā pagātnē... :) - ziema bija mans mīļākais gadalaiks. Ziemsvētki. Dzimšanas diena. Sniegs. Ragavas. Slidas. Slēpes. Slidkalniņi. Šļūkt ar plēvi. Vai bez. Cietokšņi un pikošanās. Un vēl... Un vēl... Un vēl...
Nez' kas notiek ar ziemas mīlestību cilvēkam pieaugot? Toreiz auksti nebija nekad. Un ko darīt bija vienmēr.
Toties maniem bērniem ir citādi. Lāga pat nepatīk iet ārā. Tad par aukstu, tad sniegs par dziļu un grūti iet. Tikuši "brīvā" sniegā, pastāv, pabrīnās un secina, ka auksti. Jāiet mājās. Un es nesaprotu - kāpēc tā? Varbūt dzīve pilsētā pie vainas. Tāpēc - meklējām ziemas mīlestību! :) Tepat, "vietējā" parkā.
Stādījām kokus. Veselu mežu!
Taisījām mežam sargu. Sniegasargu.
Spēlējām futbolu.
Un galu galā nesām ziemu uz mājām (sekojot Mazo Zvaigžņu paraugam).
Un šķiet, ka mazliet atradām. Mīlestību. Atā, ziema! Līdz nākošajam decembrim.
Kā jūs baudījāt šo ziemu? Vai ziemu var mīlēt arī pilsētā?
Paldies par jūsu komentāriem!
Varbūt vienkārši ziema ir apnikusi! Jau 4 mēneši - pilnīgi iekšēji sāp pēc pavasara! Man ar vairs negribas iet ārā spēlēties :) Lauma O.
AtbildētDzēstZiemu noteikti var mīlēt arī pilsētā, jo man ir saglabājušās ļoti labas bērnības atmiņas par ziemu Rīgā. Tagad arī mans dēls ir apsēsts ar sniegu, jo viņam patīk rakties. Bet es atkal ļoti priecīga, ka šī brīža dzīvesvietā auksta ziema ir tikai 2 nedēļas plus 2 ciemošanās nedēļas Latvijā. Varbūt laba daudz nevajag?:)
AtbildētDzēst