Katrs bērns ir mākslinieks. Problēma – kā palikt tādam, kad pieaugam" /Pikaso/
Zīmēšana it kā nav cilvēka nepieciešamāko prasmju sarakstā – tā nav ne rakstīšana, ne lasīšana, ne skaitīšana, ne kāda cita noderīga nodarbe, bez kuras dzīvē nevarētu iztikt. Kaut gan arī es pati ne tuvu neesmu māksliniece, tomēr jau no paša sākuma man bija intuitīva sajūta, ka vajag zīmēt kopā ar bērniem.
Pirmos zīmulīšus iegādājos, kad vecākajai meitai vēl nebija gadiņš. Sākumā, protams, viņa bāza tos mutē un pielietoja dažādos citos veidos, tikai ne zīmēšanai uz papīra. Tomēr noteiktā brīdī meitai zīmēšana sāka interesēt. Divarpus gadu vecumā jau kopā zīmējām un krāsojām īstas bildes. Sākumā tā vairāk bija kā krāsu mācīšanās sastāvdaļa, pēc tam bildīšu krāsošana, un tikai tad nonācām līdz īstai zīmēšanai. Jutos ļoti gandarīta, kad vēlāk, sākusi interesēties par dažādām bērnu pedagoģijas formām, uzzināju, ka mana izjūta par zīmēšanas nepieciešamību bijusi vērtīga.
Mērija Anna F. Kola (MaryAnn F. Kohl, bērnu agrīnās izglītības pedagoģe un vairāku grāmatu autore) uzsver, ka māksla ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam ir tikpat svarīga kā valoda. ... (turpināt lasīt)
Šodien sekojiet man uz Satori.lv. Par bērna brīvību zīmēt brīvi.
Paldies par jūsu komentāriem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru