Līdzība par sējēju

Jau vairākus gadus domāju, ka varētu izveidot Gavēņa kalendāru, līdzīgi kā Adventa kalendāru. Dažādas idejas esmu redzējusi internetā un šķiet, ka tas būtu labs veids kā sagatavoties Lieldienām pašiem un dot iespēju dziļāk to izdzīvot arī bērniem. Tieši tikpat gadus attopos, kad Gavēnis jau klāt un kalendāra nav. Tā arī šodien, lasu ziņās - Pelnu trešdiena, Gavēņa sākums. Vēl vakar pie sevis domāju, kad nez tas Gavēnis īsti sākas?.. Tātad atkal nokavēts.

Tāpat aktuāla vienmēr šķitusi pati Gavēņa būtība - agrāk cilvēki atteicās no gaļas lietošanas pārtikā. Vai šodien tam būtu tikpat liela nozīme? Saprotu, ka priekš manis ne. Ikdienā gaļu tikpat kā nelietoju, tad ko gan šāda atteikšanās man maksātu? Tieši neko. Zinu, ka daudzām māmiņām, gluži tāpat kā man, daudz jūtamākā būtu atteikšanās no šokolādes. Un varbūt tas tiešām ir variants. Tomēr neesmu pārliecināta, vai spētu laiku, ko pavadu ēdot šokolādi, pilnībā veltīt Dievam un garīga satura pārdomām. Tad nu esmu nonākusi līdz domai atteikties no interneta telefonā. Lūk! to es tiešām izjutīšu un katrreiz NEieskatoties telefonā, atcerēšos, kāpēc to (ne)daru. 

Bet šodien, Gavēni iesākot, manas pārdomas par rakstu vietu no Mateja evaņģēlija 13.nodaļas "Līdzība par sējēju".

"Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." 

(Mateja evaņģēlijs 13:3-9)

H.Markvarts "Sējējs"

Šis ir teksts no Bībeles. Vārdi, ko Jēzus runāja uz ļaudīm. Mūsdienās, iespējams, par tiem jau tik daudz dzirdēts, ka viss šķiet skaidrs. Tomēr tajā laikā pat mācekļiem nebija skaidrs, par ko Viņš īsti runā?!! Mācekļi nekautrējās to arī Jēzum pajautāt. Un, lūk, Viņa atbilde:

"Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā; bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas; bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus." 

(Mateja evaņģēlijs 13:18-23)

Lai gan Jēzus jau visu pateicis priekšā, man tomēr jādomā vēl tālāk. Ja nu mēs, visi cilvēki, esam tā augsne, kurā tiek sētas sēklas - mūsu bērni? Citam tiek labā augsne - mīloši, gudri vecāki, pietiekami finansiālie resursi, iespējas un viss pārējais nepieciešamais. Citam - it kā arī viss labi, līdz brīdim, kurā izrādās - viss bijis neīsts, "saules" par daudz. Un vēl cits izdīgst starp ērkšķiem - ģimene nelabvēlīga, apstākļi arī un skolotājs nepalīdz, un rezultātā dzīve neizdevusies. It kā sēkla bijusi tā pati, tikai kur nu kuram graudam gadījies krist. 

Ik pa laikam atgriežos pie domas, kāpēc gan vienam paveicas piedzimt pārticīgā Eiropiešu ģimenē, bet cits piedzimst kādā Āfrikas kleķa būdā? Kāpēc viens ir apķērīgs un spējīgs, bet cits nespēj atrast sev nodarbošanos, dienas pavada Laimētavās, jo "te jau nekā nav, te nav ko darīt"? Kāpēc šāda netaisnība (kas, protams, ir taisnība, nevis netaisnība, jo Dievam nav kļūdu un Viņš visu radīja labu)? Un kāpēc tieši mums ir paveicies? Dažkārt cilvēki, kas dzīvo bez Dieva atziņas, to skaidro ar evolūcijas teoriju - izdzīvo stiprākais/spējīgākais/labākais. Tad nu tie, kam ticis mazāk gudrības jeb saprāta paliek savā ierobežotā pasaulē un jēgu rod vēl vienā spirtota dzēriena pudelē. Bet ja nu viņi vienkārši "sēti ērkšķos"? Ja nu šo cilvēku vecāki un citi apkārtējie bijuši kā ērkšķi viņu dzīvēs, vai pat akmeņi, kas nomāc, neļauj dzīt saknes, uzplaukt un nest augļus?  

Tik daudz rakstīts un pētīts par bērnības nozīmi. Par vides ietekmi (ar vidi domāju vecākus, mājas, ikdienu) uz bērnu attīstību. Kā rakstīja Montessori "Bērns ir cilvēka tēvs," un citā vietā "Bērns veido cilvēku." Domāju, ka tie daži labie piemēri, kur no nelabvēlīgas vides vai ģimenes izaug gudri, spējīgi cilvēki, ir izņēmumi, kas apstiprina likumu. Man gribētos teikt - rūpēsimies par sevi, lai esam tā labā augsne bērniem. Lai viņi aug un izaug, un nes augļus: cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.