Ja grauds nekrīt zemē un nemirst

"Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu." -- Jāņa evaņģēlijs 12:24

Viena no mūsu Lieldienu tradīcijām ir Augšāmcelšanās dārzs - miniatūrs dārza modelis kā Jēzus nāves un augšāmcelšanās zīme. Šķita, ka visi apstākļi ir ideāli, lai ap Lieldienām mūsu dārzu klātu sulīga, zaļa zālīte - laba zeme tepat no sētas, akmeņi arī vietējie, sēklas no paciņas. Plus vēl saule, ūdens un svaigs gaiss, cik tīk...

Tomēr neizauga.  

Tikai daži sīciņi, smalciņi stiebriņi. Ja grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Tik reāli - ir graudi, ir zeme, nav zāles. Kā brīdinājums un atgādinājums. 

Kā Lieldienās. Tikai tās nebija tukšas sēklas - Jēzus nāve pie krusta devusi dzīvību mums tik daudziem. Jēzus darīja daudz laba un tikai labu, kamēr dzīvoja, DAUDZIEM, bet ar Savu nāvi un augšāmcelšanos izglāba VISUS. Kā viens zemē sēts grauds, nes maizi daudziem, tā viena dzīvība atdota, devusi dzīvību visiem.  Ja grauds nemirst, tas paliek viens, bet ja tas mirst, tas nes daudz augļu. 

Jēzus kā grauds. Un mēs katrs kā grauds. Katra diena nes jaunus izaicinājumus, kaut ko prasa no mums. Ja neļaujamies tam, paliekam vieni. Katra diena esot mammai, kur 100kārt jāaizliedz sevi, lai iegūtu 1000kārt. Tas nekad nav viegli. Vienmēr mazliet biedējoši. 

Kā dzīvību dodot, bērniņš no zināmā ienāk nezināmajā, un mamma katrreiz no jauna ļaujas nezināmajam. Par dzemdībām saka, ka tā ir sievietes svēttapšana. Tu nomirsti sev, lai tālāk dzīvotu pavisam citā pakāpē. Tāpēc nav taisnība, ko sieviešu žurnālos raksta, ka bērns ir tikai piedeva, kam ierādāma kāda konkrēta vieta dzīve. Nē, tā ir mana svēttapšana. Kā tajā pirmajā brīdī, tā vienmēr. Vienmēr uz priekšu un nekad vairs citādāk. Nedrīkst ļauties apmānam par ērtībām un brīvību. Ja grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens. 

Bet, ja tas mirst, tas nes daudz augļu.