Piedzimšanas lieliskums

Pilnīgi neticami, tomēr fakts: pagājis vesels gads, kopš mūsu jaunākā dēliņa piedzimšanas. Gads. Tieši tik daudz, lai mans mazulītis jau pats ēstu īstu ēdienu (it kā mammas piens tāds nebūtu! ;) ) un pats ar savām kājiņām ietu, kur sagribas. Šķiet, ka laika jēdziens vairs nedarbojas, jo tas pats gads, kura laikā mazs nevarīgs cilvēciņš apguvis neaptverami daudz, man paskrējis nemanot. Pat aizmirsu apsveikt draudzeni, kuras meitiņa piedzima tieši tai pašā dienā!!

Toreiz, pirms gada, rīts sākās kā visi citi rīti - ar negribīgu celšanos, kad manas acis vēl pilnas miega, toties bērniem plaši atvērtas. Taču drīz vien sajutu, ka diena būs īpaša... Ņemot telefonu, lai sazinātos ar vecmāti, saņēmu īsziņu par Austru, kas šai rītā piedzimusi. Tai brīdī vēl nezināju, ka jau pēc nepilnām divām stundām arī mūsu bēbīts būs klāt. 

Vismazākā K piedzimšana bija reizē līdzīga un pavisam atšķirīga no vecāko brāļu un māsas piedzimšanas. Tikpat ātri, tikpat sāpīgi, taču šoreiz, pirmoreiz - mājās. Priekš manis bērniņa piedzimšana mājās bija īpaša, pat dziedinoša pieredze. Nekādu lieku izteikumu (kā piemēram: "tu nomirsi", "tādas kā tu vispār nedrīkstētu būt mātes" u.c.), nekādu dzemdību galdu. Tikai svaigs gaiss un miers, vecmāte un dūla, kas satraucās par viņas soļu radīto grīdas čīkstēšanu. (Baibiņ, es to dzirdēju un pie sevis pat sasmējos. ;)) Iepriekš minēto izteikumu vietā iedrošinošas uzslavas: "Tu jau visu ļoti pareizi dari.", "Tev viss sanāk." Un bērniņš, kurš pats zina kad, kā, cik ātri viņam nākt. Vienkārši izelpots. 

Jāsaka, ka lēmums par mājdzemdībām nāca ļoti ilgi. Vecmātei saņēmos zvanīt tikai grūtniecības 38. nedēļā, lai pajautātu, vai vispār ir vēl vērts par to domāt, taču viņa pacēla telefonu un teica: "Sveika, Zane!". Kādreiz iepriekš bijām jau kontaktējušās, un telefona numurs nebija izdzēsts. Tā nu anonīma zvana "tāpat vien" vietā sanāca gluži personiska saruna, kas noveda līdz absolūti lieliskai bērniņa piedzimšanas pieredzei mājās.

Būtiska loma šajā stāstā ir dūlai, lai gan var būt acīm neredzama. Tulkojumā no grieķu valodas vārds nozīmē: pieredzējusi sieviete, kas palīdz citai sievietei. Kā daudzas lietas manā dzīvē, dūla gluži vienkārši tika īstajā laikā "pievesta". Biju jau iepriekš par tādām dzirdējusi, taču nesapratu, ko tad tieši viņas dara, un kāda no tā jēga. Šo to lasīju, kaut ko meklēju, pati nezinu, ko. Taču - caur vienu draudzeni, iepazinu citu, caur kuru vēl citu, kura bija un ir dūla. Pavisam citā sakarā sanāca regulāri satikties, līdz kādu dienu Baiba saka: "Starp citu, varbūt tu arī gribi pievienoties grūtnieču nodarbībām?" Jā, vēlos! --> un šis ir brīdis, kuru parasti pamana tikai vēlāk. Brīdis = jauns pagrieziens.

"Katra sieviete ir pelnījusi dūlu." Tagad varu šim apgalvojumam pilnībā piekrist, lai arī uzreiz tas man nebija skaidrs. Sarunas, uzklausīšana, sapratne, iedrošinājums un mazliet informācijas. Un tikai. It kā... Patiesībā TIK daudz, ka tagad arī pati esmu uzsākusi mācības, lai būtu dūla. Rakstot šo, mēģinu noformulēt, kas tad īsti bija tas dūlas būtiskais pienesums Vismazākā K piedzimšanā. Nesanāk. Taču nu jau zinātniski pierādīts, ka dūlas atbalsts veicina īsākas dzemdības, mazāku nepieciešamību pēc epidurālās anestēzijas, mazāku mākslīgā oksitocīna izmantošanu, mazāku ķeizargriezienu nepieciešamību... Sarakstu varētu turpināt. Mums katram ir tikai viena piedzimšana. Es vēlētos, lai katram tā ir lieliska.

Vēl kāds fakts vai varbūt tikai sagadīšanās: beidzot jūtos piedzimusi kā mamma. Ne tikai aprūpētāja, un skolotāja, bet M A M M A. Baudu mūsu ikdienu ar visiem kāpumiem un kritumiem. Kārtējo reizi naktī ceļoties, zinu, ka savam mazulītim šajā brīdī es esmu VISA PASAULE. Vissvarīgākā. Viņš mani mīl bezgalīgi. Kurš gan nevēlas būt mīlēts? Un, lūk, te viena tāda mīlestība mani sauc! ;) Apzinos arī, cik īss šis laiks ir. Vēl viens mirklis un viss jau atkal būs citādāk.