Sveicināti Krūmiņu dienās! Pateicoties draudzenes atsūtītam linkam uz kādu foršu aktivitāti, ko paveikt kopā ar bērniem, pirms apmēram gada iepazinu blogu pasauli. Iespējams, neticami, bet līdz tam pat nenojautu kādus apvāršņus tā paver. Ar to brīdi sākās Jauna ikdiena. Kopā ar bērniem. Mājās. Dienas šķita par īsām, lai paspētu īstenot kaut daļu no lieliskajām idejām, noskatītām vienā vai citā blogā. Un naktis par īsām, lai tos visus izlasītu. (Skaidrības labad jāsaka, ka sāku ar vienu - Counting Coconuts. Un izlasīju kā grāmatu - no pirmā līdz pēdējam ierakstam. Kā saka - pirmā mīlestība ir tā dziļākā jeb tas joprojām ir mans visu blogu blogs.)
Sāku arī pamazām īstenot redzētās idejas. Un jau drīz paveiktā bija tik daudz, ka gribējās to kaut kā sakārtot, saglabāt, parādīt arī citiem. Tā radās doma par savu blogu. Tomēr šķita: "Ko nu es. Es jau neko." Nebiju taču radījusi neko jaunu vai neredzētu. Tik atkārtojusi citu idejas. Līdz izlasīju T.Bjūzena grāmatu "Gudrais bērns", kurā autors apliecināja, ko klusībā vienmēr biju domājusi - pirmais mācīšanās posms ir atkārtošana. Bērni mācās, atkārtojot mūsu darīto/sacīto/priekšā rādīto. Arī es tāpat. Mācos no citām mammām. Un tad var iet tālāk. Radīt ko jaunu. Un varbūt kādu dien' arī Krūmiņu dienas kļūs par kādas māmiņas iedvesmas avotu.
Priecīgu lasīšanu!
Zane
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru