Šai svētku dienas priekšvakarā man jādomā par patriotismu. Jauši vai nejauši sanāca būt vietā, kur dažādu paaudžu cilvēki dalījās ar stāstiem, ko viņiem nozīmē brīva Latvija.
Bija stāsts par karu, nodedzinātu māju un dzīvi pagrabā, un nepārvērtējamo prieku par brīvu Latviju pēc tā visa. Bija stāsts par jauniešiem, kas pat himnas vārdus nezina. Un stāsts par balta krekla uzvilkšanu 18.novembrī šodien un pirms 30 gadiem, rēķinoties ar, tomēr nebaidoties no iespējamām sekām. Un stāsts par sarkanbaltsarkano lentīti pie krekla. Gandrīz ikviens apliecināja, ka izpratne un prieks par Latviju iemācīts jau bērnībā. Ne skolā vai televizorā, bet no mammu un tētu stāstiem un priekšzīmes.
Aicinu padomāt, ko man (ne man, bet katram pašam personīgi) nozīmē Latvija? Vai tā ir tikai valsts, kurā dzīvoju? Kaut kāda valsts vai tomēr kas vairāk? Mēs esam tik ļoti svētīti dzīvot brīvā valstī, kur nekaro, kur ir svaigs gaiss un īsta pārtika, kur var baudīt visus četrus gadalaikus un nesatraukties par cunami, tornado utml. Var jau, protams, uz to visu pievērt acis un gausties par melīgiem politiķiem, mazām algām un grūtu dzīvi. Bet var arī ik dienas meklēt un atrast mazos brīnumus un pateikties par tiem. Pateikties par to, kas ir. Un klusi pievienoties lūgšanai - Dievs, svētī Latviju...
Paldies par Jūsu komentāriem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru