ceturtdiena, 2017. gada 30. marts

Toreiz un tagad


Dažkārt pašai interesanti palasīt, ko agrāk ar bērniem kopā esmu darījusi. Aizmirstās tās lietas. Redzu arī, ka šobrīd viss ir pavisam citādāk kā bija, kad vecākie bērni bija mazi. Toreiz dzīvojām dzīvoklī pilsētas centrā. 4.stāvā. Mājā bez lifta. Iziešana ārā bija dienas centrālais notikums. Un ārā mēs cītīgi gājām jebkuros laikapstākļos, jo "bērniem taču vajadzīgs svaigs gaiss". Tikai nepārprotiet - es tiešām domāju, ka bērniem svaigs gaiss ir nepieciešams, un ārā jāpavada pēc iespējas vairāk laika, taču dzīvojot dzīvoklī man pašai tā iziešana ārā, iespējams, bija nepieciešama visvairāk. :)  

Šobrīd dzīvojam privātmājā, piepilsētā. Bērni iet ārā un nāk iekšā paši pēc saviem ieskatiem. Piemēram, pirmais sniegs tika sveikts jau 8:00 no rīta pagalmā (kamēr mamma vēl nebija izkāpusi no gultas..)! Ļoti novērtēju, ka tāda iespēja ir. Mūsu Vismazākais K pats uz savu galvu mierīgi aizrāpoja uz smilškasti, kad vēl staigāt nemācēja. Ciemiņi dažkārt brīnās, ka tik mazu laižu vienu pašu ārā. Taču tā laikam ir lielākā atšķirība no "toreiz"! Viņš jau nav viens pats. Vienmēr līdzās ir vēl vismaz 2 vai visi 3 vecākie brāļi un māsa.

Šobrīd došanās uz kādu parku un rotaļlaukumu ir vesels notikums. Mūsu dzīvesvietas tuvumā tādu nav. Taču vēl pirms pāris gadiem biju pārgurusi no sēdēšanas (jūs taču saprotat, ka ar sēdēšanu tam bija mazs sakars, vai ne? :) ) parkos. Visi Rīgas centra rotaļlaukumi bija apnikuši līdz izmisumam. Un re! Viss mainās.

Skatos, kādus visādus darbiņus kopā ar meitiņu esam darījušas, kad viņai bija 3 vai 4 gadi, un brīnos. (Paskatīties varat šeit un/vai šeit, un vēl šeit.) Ar puišiem ļooooti reti, kad sanāk tāda kopīga darbošanās. Iemesli tam varētu būt dažādi. Galvenokārt, laikam, tas, ka Pē pilnīgi absolūti galīgi tādas lietas neinteresē. Es gan neteiktu, ka atšķirību nosaka bērna dzimums. Mazajam K patīk darboties.

Lielu atšķirību mūsu ģimenes laika plānojumā ienesusi skola. A mācās 3.klasē un pusi dienas pavada skolā. Pēc tam dažādas sporta nodarbības vienam, otram, trešam un ceturtam... Kopumā tas prasa daudz vairāk laika, kā vizinot tikai vienu bērnu.

Vēl viena liela atšķirība starp "toreiz" un "tagad", kas te jau vietām vīd pieminēta: bērni nu ir četri. Viņiem lielākoties ir interesanti pašiem savā starpā. Man nav jābūt klāt VISU laiku. Turklāt vecākie bērni ir pietiekami saprātīgi, lai neļautu mazajiem sastrādāt kaut ko pavisam traku. Protams, četri prāti kopā izdomā arī daudz vairāk nedarbu. Taču galvenā atšķirība ir tas, ka man nav viņi visu laiku jānodarbina vai jāizklaidē. Iespējams, ka to nevajadzēja darīt arī tad, kad bija tikai viens bērns. Tomēr toreiz tā šķita, un to arī darīju. Tagad meitiņa gatavo brāļiem darbiņus. :)

Tā tiešām notiek. Kad pirmo reizi šo pamanīju, biju pārsteigta. Meita mācīja brālim burtus. Un arī iemācīja. Tad sapratu, ka tas ir ļoti ērti. Man atliek vien kārtīgi iemācīt lietas meitai, viņa apmācīs brāļus. :D Nu jau arī Pē skolo Mazo K. Tā ka viss turpinās.

Visbeidzot atšķirīga esmu es pati. Toreiz viss bija jauns, viss pirmo reizi, visas bērnaudzināšanas grāmatas vēl nelasītas. Tagad... Tagad zinu, ka bērni ir TIK. ĻOTI. DAŽĀDI. Būtu nepieciešama katram vienam bērnam pasaulē sava grāmata, lai bērnu pēc grāmatas uzaudzinātu.

Vienu gan zinu: labi, ka ir blogs! ;) Paskatos, atceros, novērtēju to, kas man dots.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...