"Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?" Tik vienkāršs jautājums. Un kā ar āmuru pa pieri man. Vienkāršā dienā izlasot vienkāršu jautājumu. Tik bieži par to domāts. Tik daudz lasīts/dzirdēts/apcerēts. Par dusmām vispār. Par dusmām uz bērniem. Par dusmu izpausmēm. Par dusmu savaldīšanu. Dusmu menedžmentu. Utt., utjp. Bet īstās atbildes nav. Un te pēkšņi un vienkārši:
"Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?"
Kad Dievs ko saka, tā nekad nav papļāpāšana par niekiem. Kad Dievs ko jautā (Jonas 4:4), arī atbildi pačukst priekšā. Un tā ir tikpat vienkārša kā jautājums. Galvu noliecot varu tikai nočukstēt: "Nē, nedomāju."
Jonam gan tik vienkārši nebija. Viņš palika pie sava. Viņam ir taisnība! Viņš zina labāk! Un lai tur vai kas - viņš, Jona, dusmojas pamatoti!! Un Dievs jautāja vēl otrreiz (Jonas 4:9):
"Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies?"
Un joprojām Jona domā, ka pamatoti. Bet es? Es ne. Par Jonu neko nesaku. Viņiem ar Dievu savi rēķini. Mums katram savi. Katram būs jāatbild par savām domām, vārdiem un darbiem. Tai dienā. Un dusmām tur vairs nebūs vietas. Ir rakstīts, ka visi atzīs un teiks To Kungu. Tikai kādam jau būs par vēlu. Kādam tas nāks kā atbrīvošana. Bet kā būs ar mani? Tāpēc es izvēlos nedusmoties. Šodien. Rīt. Parīt.
Un tad atkal ir TĀ diena. Viss ir slikti un nekas nepatīk. Un tik viegli būtu sadusmoties. Par 3x izgāztu krūzi. Par saplēstu stikla burku. Par izbērtiem saldētiem smiltsērkšķiem. Par nopludinātu vannasistabu. Par... par... par... Un ir ļoti grūti palikt pie savas apņemšanās. Ļoti grūti nedusmoties. Bet Dievs joprojām jautā: "Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?"
Un ar to pietiek. Tā ir rakstīts: jums pietiek ar Bībeli. Tāpēc pietiek. Man nevajag grāmatas un seminārus par dusmu menedžmentu. Man nevajag žurnālu rakstus un psihologu viedokli. Ar Bībeli pietiek. Ar Dievu pietiek. Pilnībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru